Pēc šķiršanās es divus gadus mēģināju sakārtot savu privāto dzīvi, izmantojot iepazīšanās lietotnes. Tikos ar dažādām sievietēm, cerot atrast kādu, ar kuru vienkārši būtu pa ceļam. Man ir piecdesmit trīs gadi, ieņemu vadošu amatu lielā ražošanas uzņēmumā, alga ir stabila, man ir savs dzīvoklis un laba automašīna.
Savā anketā es vienmēr biju godīgs: norādīju nodarbošanos, neslēpu, ka dzīvoju viens un labi pelnu. Es naivi ticēju, ka atklātība piesaistīs cilvēkus ar adekvātām prasībām un līdzīgām dzīves vērtībām.
Tomēr šo divu gadu laikā es pamanīju dīvainu un pat nedaudz skumju likumsakarību. Tiklīdz sieviete uzzināja, ka man ir mašīna, pirmais jautājums parasti bija: “Vai tu man atbrauksi pakaļ?” Ja es ierosināju satikties kādā pilsētas kafejnīcā, sekoja precizējums: “Kurā tieši? Vai tur ir laba virtuve?” Lasīt starp rindām nebija grūti – viņas gribēja zināt, cik “dārgs” būs šis vakars.
Un, kad viesmīlis atnesa rēķinu, viņas bieži vien pēkšņi kļuva ļoti aizņemtas savos telefonos, it kā papīra lapiņa uz galda būtu neredzama. Es neesmu skops. Esmu gatavs maksāt, dāvināt ziedus un palīdzēt, bet man gribējās saprast vienu: vai es kā cilvēks vispār esmu interesants, vai arī esmu tikai ērts papildinājums manam bankas kontam?
Tāpēc kādu dienu es nolēmu veikt nelielu eksperimentu. Es nolēmu “noņemt masku” un paskatīties, kas notiks, ja es pēkšņi vairs nebūšu “veiksmīgais vadītājs ar auto”.
Eksperiments pirmais: Inese un statusa meklējumi
Ar Inesi mēs iepazināmies oktobra sākumā. Viņai bija četrdesmit seši gadi, viņa strādāja tūrisma aģentūrā, bija šķīrusies, bērnu nebija. Fotogrāfijās viņa izskatījās kopta, sarakste bija viegla un patīkama.
Norunājām tikties sestdienas vakarā. Parasti es šādos gadījumos rakstītu: «Gaidīšu tevi Klusajā centrā pie “Rivieras”, pieripošu tieši pie ieejas,» jo tā ir vieta, kurā vīrietis manā statusā jūtas savā elementā. Taču šoreiz es nolēmu nojaukt visus stereotipus un rīkoties pavisam citādi.
– Tiksimies pie Rīgas autoostas? Tur ir viena vienkārša kafejnīca, netālu no peroniem, – es uzrakstīju. Inese neatbildēja uzreiz. Pagāja stunda, līdz pienāca ziņa: – Autoostā? Vai tiešām nav nekā labāka? Varbūt labāk kādu restorānu centrā?
Tur tomēr romantiskāk… Es paliku pie sava, sakot, ka man tur ir ērtāk. Viņa piekrita, bet sarakstē jau bija jūtama tāda kā nepatika. Tikšanās dienā es savu mašīnu atstāju pagalmā un uz centru devos ar autobusu. Mugurā man bija parasti džinsi un vienkāršs džemperis, nekādu uzvalku vai dārgu pulksteņu.
Inese ieradās vakarkleitā un augstpapēžu kurpēs, skaidri sagaidot, ka mēs tūlīt dosimies uz kādu smalku vietu. Ieraugot mani pie autoostas ieejas, viņa samulsa un viņas skatiens sāka šaudīties apkārt, it kā viņa baidītos, ka kāds paziņa viņu šeit ieraudzīs. – Čau. Tu ar kājām? Kur tava mašīna? – bija viņas pirmais jautājums. – Nē, atbraucu ar starppilsētu autobusu, tā ērtāk, – es mierīgi meloju.
Es redzēju, kā viņas acīs nodziest pēdējā intereses dzirksts. Mēs iegājām kafejnīcā, kur smaržoja pēc lētas kafijas un dīzeļdegvielas tvaikiem no peroniem. Pasūtījām kafiju un pa smalkmaizītei. Saruna nevedās. Viņa visu laiku skatījās pulkstenī un runāja tikai par to, cik Rīga ir kļuvusi “pelēka un nepievilcīga”.
Kad atnesa rēķinu, es to apskatīju un ieliku atpakaļ vāciņā. – Klau, Inese, varbūt sadalām rēķinu? Man kaut kā sīknaudas nepietiek, – es teicu, vērojot viņas reakciju. Viņas sejā parādījās pilnīgs apjukums. Tas bija rēķins par septiņiem eiro.
Septiņi eiro uz diviem! – Nu… labi, – viņa noteica, izvelkot savu maku ar tādu sejas izteiksmi, it kā es viņai lūgtu aizdot tūkstoti. Mēs katrs samaksājām trīsarpus eiro un atvadījāmies.
Vakarā es saņēmu ziņu: “Paldies par tikšanos. Bet man šķiet, ka mēs esam no pārāk dažādām pasaulēm. Veiksmi.” Es pasmaidīju un atbildēju: “Sapratu. Tev arī veiksmi.” Pēc nedēļas es viņas anketā pamanīju jaunu teikumu: “Meklēju tikai pašpietiekamus un materiāli nodrošinātus vīriešus.” Eksperiments strādāja.
Eksperiments otrais: Marina un vienkāršības spēks
Ar Marinu mēs iepazināmies novembrī. Viņai ir četrdesmit četri gadi, strādā par grāmatvedi, audzina divus pusaudžus. Sarakstē viņa radīja mierīga un saprātīga cilvēka iespaidu. Viņai nebija nekādu uzstādījumu par to, kur un kā jātiekas.
Norunājām redzēties svētdienas pēcpusdienā.
Atkal es izvēlējos to pašu taktiku. Atbraucu ar autobusu, tērpies pavisam parasti. Es piedāvāju satikties netālu no autoostas esošajā lētajā ēdnīcā. Marina bez vilcināšanās piekrita. Viņa ieradās džinsos, siltā pufijkā, bez košas kosmētikas.
Viņa izskatījās dabiski un patiesi. Mēs paņēmām paplātes un stāvējām rindā pēc boršča un kotletēm. Kopējais rēķins bija ap desmit eiro. Kad nonācām pie kases, es teicu: – Marina, varbūt katrs par sevi? Viņa vienkārši pasmaidīja: – Protams, nekādu problēmu! Viņa mierīgi samaksāja savus piecus eiro, un mēs apsēdāmies pie loga.
Mēs ēdām un runājām. Marina stāstīja par saviem bērniem, par darbu, par to, kā viņai patīk doties pārgājienos. Visā sarunas laikā viņa ne reizi nepajautāja par manu mašīnu, par to, kur es dzīvoju vai cik es pelnu. Viņai bija interesants JURIS, nevis Jura ieņemamais amats.
Pēc tikšanās viņa uzrakstīja: “Paldies, bija ļoti garšīgi un forši parunājām. Varbūt vēl kādreiz?” Es piekritu. Arī otrajā un trešajā randiņā es tēloju “vienkāršo puisi” bez liekiem līdzekļiem. Mēs gājām uz lētām kafejnīcām, staigājām pa parku un vienmēr dalījām rēķinu. Pēc trešās reizes es sapratu, ka vairs nevaru un negribu melot. Man vajadzēja viņai visu atklāt, bet pirms tam es uzdevu vienu jautājumu.
– Marina, saki godīgi: vai tevi nemulsina tas, ka mēs braucam ar sabiedrisko un ejam uz tādām necilām vietām? Viņa izskatījās patiesi pārsteigta par jautājumu. – A kas tur ko mulst? Man ir svarīgi, par ko mēs runājam un kā es ar tevi jūtos, nevis tas, cik dārgi ir krēsli, uz kuriem sēžam. – Bet ja es tev pateiktu, ka es pelnu maz un man nekas nepieder?
Viņa paraustīja plecus: – Nu un? Galvenais, ka cilvēks labs. Visu pārējo var nopelnīt vai iztikt bez tā. Tajā brīdī es sapratu – esmu atradis to, ko meklēju.
Māra smaids un Ineses aiziešana bija tikai sākums. Uzziniet nākamajā lapā, kā Marina reaģēja, kad ieraudzīja manu īsto seju un kā šis stāsts beidzās pēc astoņiem mēnešiem.
Spied nākamo lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās
Es domāju, ka šeit nav runa par maznodrošinātību, bet gan par cieņu. Ja vīrietis uz randiņu ierodas nevīžīgs, tas parāda attieksmi pret sievieti, nevis viņa bankas kontu.
Jurs melo jau no paša sākuma un slēpj patiesību. Kopā ir ar Marinu, bet Marinu nav apprecējis. Nekas labs nav gaidāms nākotnē. Ja sieviete domā par nākotni un plāno opējus bērnus un ģimeni, neviena ar bomzi nesāks tikties.