Uz pirmo randiņu Rīgas autoostā ierados kā “maznodrošināts”: viņas reakcija uzreiz atklāja visu (2)

Atzīšanās, pēc kuras viss nostājās savās vietās

Uz mūsu ceturto tikšanos es vairs nebraucu ar autobusu. Es rūpīgi nomazgāju savu automašīnu – koptu, jaudīgu, bet bez lieka, uzkrītoša spožuma – un piebraucu tieši pie Marinas mājas. Izkāpu ārā un gaidīju. Kad viņa iznāca no kāpņu telpas, viņa ieraugot mani pie auto, uz mirkli burtiski sastinga. Viņas sejā bija neviltots izbrīns, ko drīz nomainīja jautājošs smaids.

– Ak, tev tomēr ir mašīna? – viņa jautāja, lēni pieejot klāt un nopētot spēkratu. – Ir gan, – es mierīgi atbildēju un atvēru viņai durvis, jūtot, kā krūtīs atlaižas pēdējais satraukuma kamols. – Bet kāpēc tu iepriekš neko neteici? Es tiešām domāju, ka tev ar finansēm ir… nu, diezgan saspringti.

Tu brauci ar autobusu, mēs gājām uz tām vienkāršajām vietām… – viņa turpināja, mēģinot salikt kopā iepriējo randiņu bildi ar jauno realitāti. – Es gribēju кое-ko pārbaudīt, – es godīgi atzinos, skatoties viņai acīs.

Marina uz mirkli apklusa, tad viegli iesmējās un iekāpa salonā. – Pārbaudīt, vai es neesmu “zelta meklētāja”? – viņa trāpīgi uzminēja, it kā lasītu manas domas. – Aptuveni tā. Piedod, ja tas šķita muļķīgi vai pat nedaudz aizskaroši.

Mēs aizbraucām uz tiešām labu restorānu Rīgas centrā, Klusajā rajonā. Šoreiz es pats palūdzu rēķinu un uzreiz to apmaksāju. Marina nestrīdējās, taču es pamanīju, ka viņa to neuztver kā pašsaprotamu nodevu par savu klātbūtni. Viņas pateicība bija patiesa, nevis lietišķa.

Pēc vakariņām, malkojot tēju, viņa teica kaut ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu: – Zini, Juri, lai cik dīvaini tas neizklausītos, man patiesībā vairāk patika tajā ēdnīcā pie autoostas. – Kāpēc? – es biju neviltotā neizpratnē. – Šeit taču ir daudz ērtāk, klusāk un ēdiens ir izsmalcinātāks. – Tāpēc, ka tur viss bija vienkāršāk, – viņa paskaidroja, lūkojoties pa logu uz izgaismoto Rīgu. – Tur mēs vienkārši bijām mēs paši.

Mēs runājām un ēdām boršču, nedomājot par to, kurš kuram tagad ir ko parādā, kā mēs izskatāmies no malas vai kāda ir etiķete. Šeit, starp baltajiem galdautiem, viss šķiet nedaudz samāksloti. Es baidījos, ka šī “jaunā versija” par tevi mainīs mūsu dabisko sarunu.

Es klusējot pamāju – viņai bija pilnīga taisnība. Viņas vērtību sistēma nebija atkarīga no tā, cik mīksts ir krēsls zem viņas vai cik nulles ir rēķinā. Viņa bija iemīlējusi Juri, nevis viņa bankas izrakstu.

Ko es sapratu pēc šiem eksperimentiem

Ar Marinu mēs esam kopā jau astoņus mēnešus, un šis laiks ir bijis labākais manā dzīvē pēc šķiršanās. Mūsu attiecības ir balstītas uz pilnīgu atklātību – mēs nebaidāmies runāt par naudu, par bēdām un par nākotni. Mēs joprojām reizēm dalām rēķinu, reizēm maksāju es, reizēm viņa pārsteidz mani ar pašas gatavotām vakariņām vai biļetēm uz koncertu.

Esmu iepazinies ar viņas bērniem, un mēs kopā pavadām brīvdienas. Mūs nesaista finansiāls izdevīgums, bet gan kopīgas intereses un dziļa savstarpēja cieņa.

Šo divu gadu meklējumu laikā “ineses” tipa sieviešu bija daudz. Tās bija dāmas, kuras pazuda no mana redzesloka pēc pirmā randiņa vienkāršā kafejnīcā vai tiklīdz saprata, ka nebūs dārgu dāvanu un bezmaksas “šoferis” katrā nedēļas nogalē. Viņām es biju vērtīgs tikai tad, ja nācu “komplektā” ar restorānu, dārgu auto un statusu. Tiklīdz šī fasāde tika noņemta, es viņu acīs zaudēju jebkādu jēgu.

Šī pieredze man iemācīja, ka iepazīšanās portālu kultūra bieži vien pārvērš cilvēkus par precēm. Mēs skatāmies uz amatiem, mašīnām un ceļojumu bildēm, aizmirstot par personību. Savukārt Marina parādīja, ka joprojām pastāv sievietes, kurām nauda nav galvenais filtrs. Svarīgs ir cilvēks, kurš sēž tev pretī. Ar īsto cilvēku tu jutīsies kā karalis gan lētā ēdnīcā pie autoostas, gan greznā ballē.

Es neaicinu vīriešus speciāli tēlot nabadzību – meli nekad nav labs pamats attiecībām. Taču reizēm ir lietderīgi “noņemt filtru” un paskatīties, kas paliek pāri, kad nav statusa un naudas mirdzuma. Ja sieviete turpina tevī klausīties, smiekties un interesēties par taviem sapņiem pat tad, kad sēžat uz parka soliņa ar kafiju papīra krūzītē – tātad viņai vajag tevi. Ja viņa pazūd, tiklīdz “budžets” samazinās – tātad viņai vajadzēja tikai tavu maciņu.

Marina palika. Inese aizgāja. Un tas ir pats godīgākais filtrs, kādu dzīve man varēja piedāvāt.

Kā jūs uzskatāt: vai stāsta varonis rīkojās pareizi, sarīkojot šādu pārbaudi, vai tomēr tā ir necieņa pret otru cilvēku? Vai mūsdienās sievietei ir “jāiztur tests”, lai pierādītu, ka viņa nav merkantila, vai arī vīrietim vienmēr jāuzņemas finansiālā atbildība? Dalieties savās domās komentāros!

Ja vēlaties izlasīt stāsta sākumu par Jura pirmo neveiksmīgo randiņu pie Rīgas autoostas, to varat atrast pirmajā lapā.