Uz Sandras māju policija brauca piecas reize, bet sestajā reizē…

Likumi maina attieksmi

Policijas un tiesu praksi ģimenes konfliktu gadījumos būtiski mainīja 2014. gads, kad parlaments pieņēma divus vēsturiskus likumu grozījumus. Līdz tam “policijai faktiski nebija rīcības iespējas. Varēja aizturēt varmāku, paturēt stundu divas un laist mājās. Ar to viss beidzās,” stāsta Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis.

“Ik pa laikam pavīdēja diskusija, ka kaut kas nav kārtībā, jo viss jādara cietušajai pusei: viņai jāved bērns pie psihologiem, jāmeklē, kur dzīvot, bet vainīgajam nekas nemainās,” atceras J. Bahs. Kopš 2014. gada policija ar cietušā piekrišanu var astoņas dienas liegt agresoram atgriezties dzīves vietā. Vienlaikus cietušais jebkurā laikā var vērsties tiesā un lūgt piemērot pagaidu aizsardzību uz mēnesi, ko pēc tam var pagarināt.

Tiesa šo lūgumu bez maksas izskata 24 stundu laikā. Tas nozīmē, ka agresors nedrīkst tuvoties cietušajam un dzīvesvietai, pat ja īpašums ir uz viņa vārda. Taču tiesa sagaida, ka paralēli cietušais risinās situāciju, piemēram, iesniegs šķiršanās pieteikumu.

Šādu aizliegumu skaits kopš 2014. gada ir strauji audzis. Pērn policija nošķīra agresoru 788 gadījumos, bet tiesa – 897. Vairākums no viņiem ir vīrieši. Visvairāk VP nošķīra Latgales reģionā (295) un tikai tad seko daudz lielākais Rīgas reģions (207).

“Re:Baltica” intervētie speciālisti atzīst, ka likuma izmaiņas būtiski uzlaboja situāciju, bet nerisina to pēc būtības – nenovērš vardarbību. “Lai secinātu, ka [konkrētajā ģimenē] būs atkārtota vardarbība, tur nevajag ģēniju. Pētījumi rāda, ka tā atkārtojas piecas sešas reizes gadā,” stāsta VP Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevičs.

Pie līdzīga secinājuma bija nonācis arī J. Bahs: “Mēs tikai kā ugunsdzēsēji aizbraucam un izšķiram.”

Bija jāpieslēdz kāds, kas risinātu problēmu pēc būtības, – sociālie dienesti.

Sit arī vidusslāņa ģimenēs

Karjeru policijā pirms gandrīz 20 gadiem Janeks Bahs sāka kā nepilngadīgo lietu inspektors. Viena no aktuālajām problēmām toreiz – tāpat kā tagad – bija neattaisnota skolas kavēšana. Lai to risinātu, J. Bahs organizēja regulāras tikšanās ar Izglītības pārvaldes darbiniekiem. Ar laiku pieslēdza arī sociālā dienesta un bāriņtiesas darbiniekus. “Ar bērnu nevar efektīvi strādāt, ja nestrādā ar visu ģimeni. Neviens nepiedzimst ar vēlmi iesist citam – tas ir iegūts dzīves laikā,” skaidro J. Bahs. Tagad šādas tikšanās Tukumā notiek reizi nedēļā.

Ņemot vērā šo pieredzi, loģisks šķita nākamais solis – visu iestāžu sadarbība, lai mazinātu vardarbību ģimenē. 2016. gadā Tukuma novads bija pirmā pašvaldība, kur izmēģināja īpašu Labklājības ministrijas, VP un centra “Marta” izstrādātu risku izvērtēšanas anketu. Policisti izsaukuma vietā aizpildīja anketu ar dažādiem jautājumiem (“Vai ir redzami miesas bojājumi? Vai ģimenē ir bērni? Vai vardarbība ir atkārtota?”) trīs eksemplāros. Viens palika policijai, viens cietušajam, bet trešo vienmēr nosūta sociālajam dienestam.

“Reizēm arī naktīs dzirdu telefona signālu, kas liecina – pienācis e-pasts no policijas,” stāsta Tukuma novada sociālā dienesta vadītāja Ina Balgalve. Informāciju sociālais dienests izvērtē uzreiz un piedāvā palīdzību. Cenšas diskrēti satikties ar sievieti un izstāstīt iespējamos risinājumus – psihologa konsultācijas, sociālo pabalstu iespējas. Agresoram piedāvā apmeklēt īpašus kursus agresijas mazināšanai. Tie gan nav populāri, jo vainīgajiem trūkst motivācijas un viņi parasti noliedz problēmu.

“Pirmais secinājums no sociālo dienestu puses – viena vai divas trešdaļas ir jauni klienti, kuri līdz šim nav bijuši viņu redzeslokā,” stāsta J. Bahs.

Arī “labās” vidusslāņa ģimenes, kas palīdzību sociālajā dienestā nemeklē, jo kauns – visi visus pazīst.

Divi latvieši, trīs anketas

Tukuma novads joprojām izmanto pirms trim gadiem izstrādāto risku izvērtēšanas anketu, taču valsts līmenī tā ieviesta netiks. Kamēr to izmēģināja, Valsts policija paralēli cita Eiropas Savienības projekta ietvaros izstrādāja jaunu. Arguments: Labklājības ministrijas anketa ir vairāk vērsta uz iestāžu savstarpēju sadarbību, bet VP – uz tūlītēju draudu izvērtējumu, kas ļautu policistiem saprast, kā rīkoties konkrētajā situācijā.

Janeks Bahs, centrs “Marta” un Labklājības ministrija uzskata, ka jāiet tālāk un jāļauj policistiem lemt par varmākas nošķiršanu arī bez cietušā piekrišanas. Šobrīd nereti sievietes atsakās rakstīt iesniegumu, jo baidās.

“Joprojām visu prasām no cietušā – jāsniedz pieteikums tiesā, jāraksta policijai pieteikums,” skaidro J. Bahs. “Vajadzētu pamainīt likumu, uzticot lēmumu pašiem policistiem.” Šāda kārtība pastāv, piemēram, Kanādā. Policists aizpilda anketu un, atbildot uz konkrētu jautājumu skaitu apstiprinoši, automātiski nošķir varmāku.

Jaunās VP anketas mērķis bija notestēt, vai to varētu izmantot, ja likums ļautu arī policistiem pašiem lemt par varmākas nošķiršanu. Taču izskatās, ka Latvijā vismaz tuvākajos gados tas nenotiks, jo atšķiras viedokļi pašu VP darbinieku vidū. Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks A. Rinke­vičs uzskata, ka policijai vajadzētu dot šādas tiesības, viņa priekšniece Iveta Štrausa ir kategoriski pret. Latvijas likumi esot pārāk sarežģīti, lai to ieviestu.

Patlaban VP anketas galvenais mērķis ir tikai informācijas nodošana sociālajiem dienestiem. Maijā par to lems policijas konsultatīvā padome, pēc tam valdība. Ja to pieņems, VP pēc katra vardarbības izsaukuma būs obligāti jāinformē sociālais dienests. Šobrīd tas notiek brīvprātīgi. Tāpat vēl nav zināms, vai anketēšana būs obligāta arī pašvaldības policijā. “Tai būtu jābūt saistošai arī pašvaldības policijai, bet sāksim ar sevi. Parādīsim praksē, ka tas darbojas,” uzskata I. Ķuzis.

Tikmēr Rīgas pašvaldības policija (RPP) pērn augustā izveidoja savu – tātad trešo – anketu. Tās autors ir Egīls Vidriks, RPP Profilakses, koordinācijas un statistikas nodaļas priekšnieks, regulārs dažādu darba grupu dalībnieks, kurš intervijā ar “Re:Baltica” gari skaidro, kādēļ kaut ko nevar izdarīt, un atsaucas uz PSRS praksi kā piemēru, no kā mācīties. Taču viņš tā arī nespēj pārliecinoši pamatot, kādēļ izstrādājis pats savu anketu.

Par spīti savam lielumam Rīga ir viena no pašvaldībām, kur varmākas nošķiršanu policija piemēro maz. 2018. gadā tie bija 20, bet gadu iepriekš – 17 gadījumi. Tātad nedaudz vairāk kā vienreiz mēnesī.

E. Vidriks skaidro, ka smagākos gadījumos uz notikuma vietu brauc Valsts policija. No apmēram 2400 izsaukumiem gadā, kas paliek “pašvaldībnieku” pārziņā, 500 gadījumos neviens neatver durvis, 600 gadījumos varmāka aizbēdzis (policija viņu nemeklē, jo tūlītējie draudi ir novērsti), ap 300 gadījumu agresors ir alkohola reibumā, tādēļ pašvaldības policija viņu aizved, lai izguļ dzērumu. Vēl pārsimt gadījumos vīrieši no mājām aizejot paši labprātīgi.

Vardarbība izraisa vardarbību

“Es vienmēr darbiniekiem saku: vardarbība ir mūsu prioritāte numur viens. Nevar salīdzināt kaitējumu, kāds cilvēkam nodarīts, ja nozagta zaptes burka vai uzsista zila acs,” stāsta J. Bahs. “Mēs mēģinām paturēt prātā svarīgāko – vardarbība izraisa vardarbību.”

I. Ķuzis cīņu pret vardarbību ģimenē sauc par vienu no galvenajām VP prioritātēm, taču viņam žēl, ka virzība uz priekšu ir tik lēna. Vēsturiskās likuma izmaiņas, kas ļauj nošķirt varmāku, 2014. gadā bija iecerētas kā pagaidu regulējums, kamēr pieņems jaunu likumu grozījumu kopu ar ideālistisku mērķi – novērst vardarbību, pirms tā notikusi.

Tieslietu ministrija (TM) pie tās sāka strādāt jau 2013. gadā. Īpaša darba grupa izstrādāja koncepciju, kas pārtapa likumprojektā, bet pērn Dzintara Rasnača vadītā TM nolēma no tā atteikties – “zaudēja aktualitāti”. Iemesli dažādi – iebilda pašvaldības, pārāk dārgi, daudz ko nosakot jau pašreizējie likumi.

Tādēļ policija mēģina rīkoties pati. Informācijas apmaiņas anketa ar sociālajiem dienestiem ir viens no veidiem, kā virzīties uz priekšu, bet tā neatrisinās visas problēmas. Gan valsts, gan pašvaldības policija sūdzas par lielo kadru mainību. VP darbinieki, kas dodas uz šiem izsaukumiem, mēnesī saņem ap 500 – 600 eiro pēc nodokļiem. Straujā mainība nozīmē, ka policistiem nav nedz pietiekami laika, lai iedziļinātos katrā ģimenes konfliktā, nedz arī prasmju atpazīt vardarbību. Sevišķi emocionālo, jo tā nav tik vienkārši saskatāma kā zilums sejā.

Sociālo dienestu spējas palīdzēt – un arī piesaistīt kvalificētus darbiniekus – ir atkarīgas no pašvaldības rocības. J. Bahs kā piemēru min Tukuma novadu ar 30 000 iedzīvotāju un Jaunpils novadu ar 2000. “Bet funkcijas jānodrošina identiskas. Kāda līmeņa speciālistus vispār var sameklēt? Otrkārt, kādi ir resursi?” norāda J. Bahs.

VP pārstāve Iveta Štrausa stāsta, ka jau anketas pilotprojekta laikā dažādos novados no atsevišķiem sociālo dienestu darbiniekiem saskārušies ar attieksmi: “Man nevajag šādu informāciju.”

Taču ir arī kas labs. Lai arī lēni, tomēr pētījumi rāda, ka Latvijā arvien vairāk sabiedrība nosoda vardarbību ģimenē. I. Ķuzis izmaiņas uz pozitīvo pusi saista ar labklājības pieaugumu valstī. “Atceroties vēl pirms 10–15 gadiem, vardarbība bija visapkārt. Tagad valsts kļuvusi sakārtota, inteliģentāka un šis jautājums [vardarbība ģimenē] parādās.”

 

J. Bahs novērojis, ka cilvēki vairāk ziņo. Tātad uzticas. Viņam nereti padomu sievietes lūdz arī privāti, rakstot “draugiem.lv” vai “Facebook”. Nebaidās apstādināt uz ielas un prasīt padomu.

“100% visus mēs neizglābsim nekad. Bet [anketas] projekta virsmērķis ir strādāt ar savstarpējām attiecībām, lai nenonāktu līdz slepkavībai,” saka J. Bahs.

LA.lv
Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru