Pirms nedēļas avīzē es pamanīju nelielu rakstu… Tajā bija viņas jaunības uzvārds. Es neesmu pārliecināts, ka tā ir viņa. Bet datums ir tas pats.
Viņš izņēma no portfeļa rūpīgi salocītu pēdējo atvadu paziņojumu. „Gaismas pilna, mīļotā, mīlēta… aizgājusi ģimenes aplokā…
Vecais vīrs turēja to kā vēstuli, kuru nevēlējās lasīt līdz beigām.
Es nevaru piedalīties viņas bēru ceremonijā, — viņš sacīja. — Man nebija tiesību to darīt. Bet es varu gaidīt viņu šeit.
Viņš piecēlās, paņēma spieķi un uzmeta portfeli uz pleca.
— Paldies, ka pienācāt. Negribu aiziet viens. Šodien — īpaši.
Es vēroju viņu, kamēr viņš lēnām gāja pa taciņu, kur viņš pirmo reizi satika savu mīlestību. Mīlestību, kas pie viņa atnāca… pat ja tikai reizi gadā.
Šis ir pierādījums tam, ka mīlestība nav tikai fiziskā klātbūtne, tā ir arī atmiņas, gaidas un ilgas. Īsta mīlestība, neatkarīgi no attāluma vai laika, paliek mūžīga. Vecais vīrs pierādīja, ka mīlestība var būt klāt pat tad, kad tā šķiet attālināta — tā var pastāvēt atmiņās, kas saglabā dzīves skaistākos mirkļus. Ir svarīgi novērtēt tos brīžus, kad varam dalīties mīlestībā, jo pat mazi mirkļi var kļūt par vissvarīgākajiem mūsu dzīvē.
