Mēs ar vīru bijām precējušies desmit gadus un rudenī plānojām svinēt kāzu jubileju. Priecīgās noskaņās gaidot šo notikumu, es pat paspēju rezervēt galdiņu restorānu.
Bet kādu dienu mana pasaule sabruka, kad uzzināju par vīra sānsoļiem. Viss bija nonācis līdz absurdam.
Kādu dienu Ainārs aizkavējās darbā un tad teica, ka dodas ar kolēģiem uz krogu skatīties futbolu. Es neiebildu. Viņš atgriezās vēlu, piedzēries un uzreiz aizmiga. Tālruni viņš atstāja uz naktsskapīša blakus gultai. Nekad iepriekš nebiju “līdusi” vīra telefonā, bet šoreiz nespēju novaldīt ziņkāri.
Kad pienāca jauna ziņa, nolēmu paskatīties. Es nezināju tālruņa paroli, tāpēc redzēju tikai daļu no teksta. Bet ar to pietika, lai saprastu, kas notiek. Kāds no nezināma numura rakstīja, ka “ļoti skumst pēc sava mincīša”.
Sajutos pagalam nelāgi, bet negribēju rīkot skandālu. Kad vīrs pamodās, es klusējot, ar akmeņainu sejas izteiksmi, pasniedzu viņam telefonu. Ainārs uzreiz saprata, ka viņa noslēpums ir atklāts.
Nākamajā rītā nolēmu noskaidrot, kas sūtījis šo ziņu. Dažas minūtes parakājoties internetā, uzgāju sievietes vārdu un uzvārdu. Izrādījās, ka tā bija kāda ietekmīga vietējā uzņēmēja sieva Anna. Viņai bija viss, par ko varēja sapņot, bet acīmredzot ar to viņai nepietika.
Nedēļu domāju, ko darīt. Beigās nolēmu aprunāties ar viņas vīru. Māris, kā izrādījās, nespēja noticēt, ka viņa sieva varētu viņu krāpt…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
