– Maija, vai tiešām esi pārliecināta, ka šī mērce šeit piestāv? Tāda kaut kāda… brūna. Izskatās, tieši sakot, neapetītlīgi. It kā kāds to jau būtu ēdis pirms mums
Mirdza biezsirdīgi uzdūra uz dakšiņas karamelizētā bumbiera malu, kas rotāja pīles salātus, un palūkojās uz vedeklu virs brillēm. Šo skatienu Maija zināja no galvas.
Maija, kura pēdējās divas diennaktis bija pavadījusi uz kājām, kursējot starp plīti, cepeškrāsni un tirgu, sajuta, kā iekšā nospriegojas tieva, skanoša stīga. Viņa stāvēja pie galda gala, rokās turot trauku ar karsto ēdienu, no kura nāca reibinošs rozmarīna un ķiploku aromāts, un smaids viņas sejā lēnām pārvērtās ģipša maskā.
– Mirdzas kundze, tas ir balzamiko krēms. Tas piešķir pikantu skābumiņu un saldumu. Tā ir klasiska kombinācija pīles krūtiņas un rukolas salātiem. Nogaršojiet, tas ir ļoti garšīgi.
“Mēs esam vienkārši cilvēki”
– Rukola… – novilka vīramāsa Baiba, kura sēdēja mātei pie labās rokas. Viņa demonstratīvi atstūma šķīvi. – Tās taču ir pienenes, mamm. Rūkta zāle. Maija, tu vismaz būtu pajautājusi, vai mēs ko tādu ēdam. Mēs esam vienkārši cilvēki, mums labāk rasolu, siļķi kažokā. Bet tu mūžīgi gribi izlekt. Te siers ar pelējumu, kas ož pēc zeķēm, te atkal zāle no dārza.
Māris, Maijas vīrs, sēdēja galda galā un nervozi virpināja glāzes kājiņu. Viņam palika četrdesmit gadu. Jubileja. Maija gribēja šo dienu padarīt īpašu. Viņa nepasūtīja restorānu, zinot, cik ļoti vīramāte mīl “mājas mājīgumu” un kā viņa mūžīgi sūdzas par “valsts iestāžu ēdienu”. Maija nolēma pārspēt pati sevi. Viņa izpētīja kulinārijas blogus, iztērēja pusi savas prēmijas delikatesēm, atrada zemnieku audzētu pīli, pasūtīja svaigāko lasi tartaletēm.
– Baiba, mamma, nu ko jūs sākat? – klusi nomurmināja Māris. – Maija centās. Galds lūst. Labāk uzsauksim tostu par jubilāru.
– Tāpēc mēs neatsakāmies, dēliņ, – nopūtās Mirdza, piekārtojot iestīvināto salveti. – Tikai ar ko uzkost? Lūk, skatos es uz šo galdu… Skaisti, nestrīdos. Kā žurnālā. Bet dvēseles nav. Lūk, piemēram, aukstā gaļa. Kur ir aukstā gaļa? Vīrietim jubilejā vienmēr vāra auksto gaļu. Tā ir tradīcija. Bet šeit kas? Kaut kādas maziņas maizītes ar sarkano zivi? Vai ar to var paēst?
– Tās ir brusketas ar krēmsieru un lasi, – mehāniskā balsī izlaboja Maija, liekot karsto ēdienu uz paliktņa. – Bet aukstā gaļa jāvāra sešas stundas. Es strādāju līdz piektdienai, man vienkārši nebija laika uzraudzīt buljonu.
Tradīcijas
– Re! – triumfējoši pacēla pirkstu vīramāte. – Laika viņai nebija. Bet šiem izlēcieniem ar bumbieriem laiks atradās? Labāk būtu novārījusi apaļus kartupeļus ar dillītēm un sviestiņu. Citādi sacepusi kaut kādu… gratēnu? Tie taču ir jēli kartupeļi saldajā krējumā, tie taču kraukšķēs. Baiba, iedod man tūlīt pret dedzināšanu, jūtu, ka noderēs.
Baiba ierakās savā bezdibeņa somā un naski izvilka blisteri, skaļi čabinot foliju. Šī skaņa svētku viesistabas klusumā atskanēja kā zibens.
Maija paskatījās uz vīru. Viņa gaidīja. Gaidīja, ka viņš tūlīt uzsitīs ar dūri pa galdu un pateiks: “Mamma, Baiba, izbeidziet. Mana sieva divas diennaktis negulēja, gatavoja, centās jūsu dēļ. Ēdiet un slavējiet, vai ejiet prom.”
Bet Māris tikai vainīgi pasmaidīja un, pielejot mātei morsu, teica:
– Mamm, nu pamēģini zivtiņu. Tā ir svaiga, garšīga.
– Svaiga… – noburkšķēja Baiba, ar dakšiņu bakstot sarežģītos salātus ar jūras veltēm. – Maija, vai garneles tu vismaz notīrīji? Citādi es pagājušajā reizē pie draudzenes ēdu, tur netīrība nebija izņemta. Tāda riebeklība.
– Baiba, Mārim ir četrdesmit gadu. Mēs tās ēdam pastāvīgi, – Maijas balss kļuva ledaina.
– Nu, mazums, uzkrājošais efekts, – atmeta ar roku vīramāsa. – Ak, bet kas tā par gaļu? Liellops? Kāpēc tas iekšā ir sarkans? Māri, paskaties. Tā taču ir jēla.
Baiba iebakstīja dakšiņu perfekti pagatavotajā rostbifā, ko Maija četras stundas bija cepusi zemā temperatūrā, lai tas būtu rozā un sulīgs.
Pēdējais piliens
– Tā ir medium pakāpes cepšana, – Maija noteica caur zobiem. – Tas ir rostbifs. Tam tādam jābūt. Tā ir gaļas sula.
– Fui, cik pretīgi, – saviebās Mirdza, atvirzoties no gaļas šķīvja tā, it kā tas varētu viņai uzlēkt virsū. – Ēst jēlu gaļu! Vai mēs esam meža zvēri? Māri, neēd to.
– Mamm, tas ir garšīgi, tiešām, – mēģināja aizstāvēties Māris, nogriežot gabaliņu un ieliekot mutē.
– Garšīgi viņam. – sasita plaukstas māte. – Tu vienkārši jau esi pieradis ēst jebko. Garšu vairs nejūti. Normālai gaļai jābūt sautētai tā, lai šķiedras jūk ārā. Bet šī… zole. Nu kāpēc nevarēja vienkārši uztaisīt gulašu? Vai kotletes? Es taču tev devu savu kotlešu recepti, Maija. Kāpēc tu nekad neklausi vecākos?
Maija stāvēja, ar roku atspiedusies pret krēsla atzveltni. Visas sagatavošanās dienās uzkrātais nogurums, viss prieks par gaidāmajiem svētkiem, visa vēlme iepriecināt mīļoto vīru – tas viss pārvērtās smagos, pelēkos pelnos.
Viņa paskatījās uz galdu. Lina galdauts, dārgas salvetes, kristāls, mirdzoši galda piederumi. “Nisuāzas” salāti ar tunci, ko viņa bija apcepusi pa sekundēm. Tartaletes ar baraviku žuljēnu. Cepta pīle ar āboliem un brūkleņu mērci, kas atradās galda centrā, zeltaina, mirdzoša, izstarojot svētku aromātu. Un viesu sejas. Sašķobītas, neapmierinātas, meklējot āķi katrā kumosā.
– Jums nepatīk? – klusi pajautāja Maija.
– Maijiņ, bērniņ, mēs negribam tevi apvainot, – lišķīgā balsī sāka Mirdza. – Vienkārši mēs esam pieraduši pie normāla, cilvēcīga ēdiena. Bet tas viss… nu, tāda ākstīšanās. Nav domāts kārtīgam cilvēkam. Lūk, sēnes… Vai esi pārliecināta, ka tās nav suņu sēnes? Kur tu tās ņēmi? Tirgū? Tur taču sazin kas tirgojas. Es sēnes lasu un sālu tikai pati. Bet šīs, krējumā… tas ir bīstami.
– Skaidrs, – teica Maija. Viņas balss kļuva spēcīgāka. – Bīstami. Jēli. Neapetītlīgi.
– Nu kāpēc tu pārspīlē? – nošņāca Baiba, iekožoties maizes šķēlē – vienīgajā produktā uz galda, pret kuru viņai nebija pretenziju. – Vienkārši nākamreiz pajautā mammai, viņa tev sastādīs ēdienkarti. Uztaisīsi biezputriņu, vistiņu sacepsi ar ķiplociņu, rasola bļodu sagriezīsi. Gan lētāk sanāks, gan visi būs paēduši. Citādi iztērēji kaudzi naudas šīm delikatesēm, bet ēst nav iespējams. Produktu tērēšana.
Galda atbrīvošana
Maija paskatījās uz vīru.
– Māri, tu arī tā domā? Produktu tērēšana?
Māris dīdījās uz krēsla. Viņš redzēja, ka sieva ir uz robežas, bet ieradums izpatikt mammai bija kā otrā daba.
– Maija, nu tiešām, rostbifs ir mazliet… neierasts mammai. Varbūt vajadzēja to ilgāk paturēt? Nu, lai droši.
Tas bija pēdējais piliens. Klikšķis Maijas galvā bija gandrīz fiziski jūtams.
– Labi, – viņa teica mierīgi. Biedējoši mierīgi. – Es jūs dzirdēju. Ēdiens ir bīstams, jēls, negaršīgs. Es nevaru pieļaut, ka dārgie viesi tik gaišos svētkos riskē. Nevaru pieļaut.
Viņa piegāja pie galda un ar izlēmīgu kustību paņēma trauku ar pīli.
– Maija, ko tu dari? – brīnījās Māris. – Es ēdīšu pīli, ieliec man kājiņu.
– Nē, Māri. Pīle laikam ir neēdama. Vai arī mērce par skābu. Nedrīkst.
Viņa pagriezās un aiznesa pīli uz virtuvi. Viesistabā iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai to, kā tikšķ pulkstenis. Maija pēc sekundes atgriezās tukšām rokām. Piegāja pie Baibas.
– Salāti ar rukolu. Rūkta zāle. Pienenes.
Viņa paņēma salātu trauku tieši Baibai no deguna priekšas.
– Ei, es varbūt būtu pabakstījusi bumbieri. – sašuta Baiba.
– Nevajag sevi spiest. Tas nav jums ierastais ēdiens.
Maija darbojās ātri un precīzi. Rostbifs – uz virtuvi . Žuljēns – uz virtuvi. “Ja nu suņu sēnes”. Brusketas ar zivi – turpat. “Ar tām nevar paēst, tikai apetīti sabojāt”.
Piecu minūšu laikā galds kļuva tukšs. Uz iestīvinātā galdauta palika tikai viesu šķīvji, galda piederumi, maize un pirktā sula. Mirdza sēdēja, atvērusi muti.
– Tu… ko tu esi iedomājusies? – viņa aizsmakušā balsī izdvesa. – Kas tā par demonstrāciju? Mēs esam izsalkuši no ceļa.
– Es rūpējos par jums, Mirdzas kundze, – Maija mīļi pasmaidīja, noslaukot neesošu drupaču no galda. – Jūs taču pati teicāt – ēst nav iespējams. Izskatās neapetītlīgi. Es kā saimniece nevaru pieļaut tādu kaunu. Tā kā ēdiens ir slikts – tā uz galda nebūs.
Vakariņas bez svētku mielasta
– Bet ko mums ēst? – apmulsis jautāja Māris, skatoties uz tukšo galdu.
– Nu, mums ir maize. Maize ir visa pamats. Bet ēdiena… Diemžēl kartupeļus es nenovārīju, un biezputriņas ar kotleti man nav. Tā kā atvainojiet.
– Tā ir nekaunība. Mamm, paskaties uz viņu. Māri, pasaki viņai, lai atdod pīli.
– Pīli es jau ieliku ledusskapī, – strupi noteica Maija. – Vai pat izmetu miskastē, tā taču ir slikta. Māri, tavi radiniekiem ir taisnība. Esmu slikta saimniece. Nemāku gatavot normālu ēdienu. Tāpēc, lai nesabojātu svētkus galīgi, piedāvāju jums pasūtīt picu. Vai suši. Lai gan nē, suši taču ir jēla zivs.. Tad pīrāgus.
– Kādi pīrāgi? – Mirdza, ceļoties kājās un apgāžot krēslu. – Es atnācu pie dēla uz jubileju, bet man ēdienu no deguna priekšas aiznes.
– Mamma, sēdies. – Māris uzlēca kājās, mēģinot noturēt māti aiz rokas. – Maija, nu jau par daudz. Atdod ēdienu, pasēdēsim normāli. Nu, izpļāpājās nedomājot, kam negadās.
Maija paskatījās uz vīru ar ilgu, smagu skatienu.
– Izpļāpājās nedomājot? Māri, viņas pusstundu lēja dubļus uz manu darbu. Katru kumosu apsprieda. Un tu sēdēji un māji ar galvu. “Gaļa jēla”, “sēnes sliktas”. Vai tu pateici kaut vārdu manā aizstāvībā? Vai tu pateici: “Paldies, mīļā, par šo brīnišķīgo galdu”? Nē. Tu piebalsoji mammai. Tad nu ēdiet tagad mammas vārdus. Tie laikam ir sātīgi.
– Mamm, ejam prom no šejienes. Mēs viņai patiesību pateicām, labu gribējām, pamācīt, kā vajag, bet viņa…
– Ejam, meitiņ, – svinīgi pamāja Mirdza, piekārtojot pajukušo frizūru. – Māri, paliec ar savu… kulināri. Lai viņa tevi baro ar savām lapām. Bet mēs iesim uz kafejnīcu, paēdīsim normālu boršču!
Pēc vētras – patiesā garša
Viņas devās uz priekšnamu. Māris mētājās starp virtuvi, kur stāvēja Maija, un koridoru, kur ģērbās māte un māsa.
– Mamm, nu kur jūs? Nakts aiz loga. – viņš pierunāja. – Maija, nu atvainojies. Nu tāds raksturs, bet nevar taču tā.
Maija nepakustējās. Viņa dzirdēja, kā aizveras ārdurvis. Dzīvoklī iestājās klusums, ko pārtrauca tikai smagā Māra elpa, kurš atgriezās viesistabā un apsēdās uz krēsla pie tukša šķīvja.
– Nu, un kas tas bija? – viņš jautāja, saķēris galvu rokās. – Jubileja sabojāta. Baiba tagad visiem radiem izstāstīs. Tev kļuva vieglāk?
Maija lēnām piegāja pie galda, paņēma savu vīna glāzi, ko tā arī nebija paspējusi izdzert, un ieņēma lielu malku.
– Zini, Māri, – viņa mierīgi teica. – Vieglāk. Daudz vieglāk. Es divas dienas stāvēju pie plīts nevis tāpēc, lai klausītos par pienenēm. Es gribēju svētkus. Skaistus, garšīgus svētkus. Bet tavi radi atnāca ar mērķi parādīt, ka esmu nekam nederīga saimniece. Un tu viņām to ļāvi.
– Es neļāvu, es vienkārši negribēju nesaskaņas.
– Bet nesaskaņas notiktu jebkurā gadījumā. Ja es klusētu viņas aizietu apmierinātas, ka ir “iegriezušas” vedeklai, turklāt apēdot visu līdz pēdējai druskai. Es to jau esmu piedzīvojusi, Māri. Atceries pagājušo Jauno gadu? “Salāti pārsālīti, vista sausa”, bet pašas noslaucīja visu, pat maizes mīkstumu. Pietiek. Es sevi cienu.
– Un ko tagad darīt? – Māris pacēla pret viņu skumju pilnas acis. – Es gribu ēst.
Maija pasmīnēja. Viņa aizgāja uz virtuvi. Pēc minūtes atgriezās ar dēlīti, uz kura gulēja tas pats rostbifs, sagriezts plānās šķēlītēs, un bļodu ar bumbieru salātiem.
– Ēd, – viņa nolika ēdienu vīra priekšā.
Māris paskatījās uz gaļu. Cepta liellopa aromāts ar zaļumiem iesitās degunā. Viņš ar dakšiņu uzdūra gabaliņu, ielika mutē. Gaļa bija dievīga. Maiga, sulīga, kūstoša uz mēles.
– Garšīgi? – Maija pajautāja.
– Ļoti, – viņš godīgi atzinās košļājot. – Vienkārši superīgi.
– Bet sēnes ēdīsi? Vai baidies, ka es tās pie sazin kādiem tirgoņiem nopirku?
– Ēdīšu. Nes visu atpakaļ.
Jauns sākums
Maija atnesa žuljēnu, brusketas un pīli. Viņi sēdēja divatā pie milzīgā galda, kas bija klāts četriem.
– Maija, – teica Māris, apkošļājot pīles kājiņu. – Tu piedod man. Es esmu muļķis. Vienkārši pieradu… Mamma vienmēr izdara spiedienu, es apjūku. Viņa ir valdonīga sieviete.
– Es zinu, ka viņa ir valdonīga. Bet es esmu tava sieva. Un savās mājās es neļaušu sevi apvainot. Ja tavai mammai nepatīk mans ēdiens – lai nāk ar saviem trauciņiem. Vai paēdusi. Tas ir mans pēdējais vārds.
– Labi, – viņš pamāja, lejot sev vīnu. – Norunāts. Nākamreiz es viņām pats pateikšu. Par pienenēm.
– Nākamās reizes var arī nebūt, – piebilda Maija, smērējot pastēti uz bagetes. – Domāju, viņas tagad ilgi pie mums nerādīsies.
– Arī taisnība, – pēkšņi pasmaidīja Māris. – Toties mums vairāk tiks. Klau, bet tas gratēns… nu, kartupeļi krējumā… tie tiešām ir izcepušies?
– Pamēģini.
Māris pamēģināja. Kartupeļi bija mīksti, piesūkušies ar krējuma un ķiploku mērci, ar kraukšķīgu siera garoziņu pa virsu. Nekāda jēluma kraukšķa, par ko klāstīja vīramāte.
– Dievīgi, – noleca jubilārs. – Māte tik un tā atrastu, pie kā piesieties. Pateiktu, ka par taukainu.
– Tieši tā.
Atlikušais vakars pagāja pārsteidzoši mierīgi. Viņi ēda, apsprieda atvaļinājuma plānus. Māris pirmo reizi daudzu gadu laikā jutās nevis iespiests starp akmeni un cietu vietu, bet vienkārši kā vīrietis, kurš garšīgi ēd savās mājās. Viņa tālrunis plīsa no mātes un māsas zvaniem, bet viņš vienkārši izslēdza skaņu un nolika to ar ekrānu uz leju.
Nākamajā rītā, protams, sākās vētra ģimenes tērzētavā. Baiba rakstīja milzīgas ziņas par “cieņas trūkumu pret vecākiem”, “lepnumu”. Mirdza sūtīja bildītes ar skumjiem dzejoļiem. Maija klusējot izgāja no tērzētavas. Māris, to redzot, pakasīja pakausi un… arī izgāja.
– Ko tu izdarīji? – Maija brīnījās, ieraugot paziņojumu viņa tālrunī.
– Ai, apnika, – viņš atmeta ar roku. – Tur tik un tā ir tikai atklātnes un sūdzības par dzīvi. Zvanīšu reizi nedēļā un pietiks. Tev ir taisnība, Maija. Mēs esam ģimene. Bet viņas… ir viesi. Un uzvesties viņām vajag kā viesiem.
Pēc nedēļas Mirdza piezvanīja pati. Balss bija sausa. Palūdza Māri atbraukt palīdzēt vasarnīcā. Par jubileju – ne vārda. Par ēdienu – arī nē. Acīmredzot saprata, ka ir pāršāvusi pār strīpu, bet zaudēt bezmaksas darbaspēku vasarnīcā negribējās.
Maija uz vasarnīcu nebrauca. Viņa palika mājās, pagatavoja sev vieglus salātus ar garnelēm un ieslēdza mīļāko seriālu. Viņa zināja, ka nekas nav beidzies, būs vēl sadursmes, būs šķībi skatieni un piezīmes. Bet galveno gājienu par pašcieņu savās mājās – viņa bija uzvarējusi. Un trofeja gardas pīles izskatā, ko viņi ar vīru ēda vēl trīs dienas, bija tā vērta.
Kā rīkotos jūs? Vai paciestu kritiku ģimenes miera labad, vai rīkotos līdzīgi kā Maija?
