Maija pasmīnēja. Viņa aizgāja uz virtuvi. Pēc minūtes atgriezās ar dēlīti, uz kura gulēja tas pats rostbifs, sagriezts plānās šķēlītēs, un bļodu ar bumbieru salātiem.
– Ēd, – viņa nolika ēdienu vīra priekšā.
Māris paskatījās uz gaļu. Cepta liellopa aromāts ar zaļumiem iesitās degunā. Viņš ar dakšiņu uzdūra gabaliņu, ielika mutē. Gaļa bija dievīga. Maiga, sulīga, kūstoša uz mēles.
– Garšīgi? – Maija pajautāja.
– Ļoti, – viņš godīgi atzinās košļājot. – Vienkārši superīgi.
– Bet sēnes ēdīsi? Vai baidies, ka es tās pie sazin kādiem tirgoņiem nopirku?
– Ēdīšu. Nes visu atpakaļ.
Bankas pārstāvji skaidro ko patiesībā nozīmē, kad redzi savā kontā atzīmi ”rezervēta summa”
Jauns sākums
Maija atnesa žuljēnu, brusketas un pīli. Viņi sēdēja divatā pie milzīgā galda, kas bija klāts četriem.
– Maija, – teica Māris, apkošļājot pīles kājiņu. – Tu piedod man. Es esmu muļķis. Vienkārši pieradu… Mamma vienmēr izdara spiedienu, es apjūku. Viņa ir valdonīga sieviete.
– Es zinu, ka viņa ir valdonīga. Bet es esmu tava sieva. Un savās mājās es neļaušu sevi apvainot. Ja tavai mammai nepatīk mans ēdiens – lai nāk ar saviem trauciņiem. Vai paēdusi. Tas ir mans pēdējais vārds.
– Labi, – viņš pamāja, lejot sev vīnu. – Norunāts. Nākamreiz es viņām pats pateikšu. Par pienenēm.
– Nākamās reizes var arī nebūt, – piebilda Maija, smērējot pastēti uz bagetes. – Domāju, viņas tagad ilgi pie mums nerādīsies.
– Arī taisnība, – pēkšņi pasmaidīja Māris. – Toties mums vairāk tiks. Klau, bet tas gratēns… nu, kartupeļi krējumā… tie tiešām ir izcepušies?
– Pamēģini.
Māris pamēģināja. Kartupeļi bija mīksti, piesūkušies ar krējuma un ķiploku mērci, ar kraukšķīgu siera garoziņu pa virsu. Nekāda jēluma kraukšķa, par ko klāstīja vīramāte.
– Dievīgi, – noleca jubilārs. – Māte tik un tā atrastu, pie kā piesieties. Pateiktu, ka par taukainu.
– Tieši tā.
Atlikušais vakars pagāja pārsteidzoši mierīgi. Viņi ēda, apsprieda atvaļinājuma plānus. Māris pirmo reizi daudzu gadu laikā jutās nevis iespiests starp akmeni un cietu vietu, bet vienkārši kā vīrietis, kurš garšīgi ēd savās mājās. Viņa tālrunis plīsa no mātes un māsas zvaniem, bet viņš vienkārši izslēdza skaņu un nolika to ar ekrānu uz leju.
Nākamajā rītā, protams, sākās vētra ģimenes tērzētavā. Baiba rakstīja milzīgas ziņas par “cieņas trūkumu pret vecākiem”, “lepnumu”. Mirdza sūtīja bildītes ar skumjiem dzejoļiem. Maija klusējot izgāja no tērzētavas. Māris, to redzot, pakasīja pakausi un… arī izgāja.
– Ko tu izdarīji? – Maija brīnījās, ieraugot paziņojumu viņa tālrunī.
– Ai, apnika, – viņš atmeta ar roku. – Tur tik un tā ir tikai atklātnes un sūdzības par dzīvi. Zvanīšu reizi nedēļā un pietiks. Tev ir taisnība, Maija. Mēs esam ģimene. Bet viņas… ir viesi. Un uzvesties viņām vajag kā viesiem.
Pēc nedēļas Mirdza piezvanīja pati. Balss bija sausa. Palūdza Māri atbraukt palīdzēt vasarnīcā. Par jubileju – ne vārda. Par ēdienu – arī nē. Acīmredzot saprata, ka ir pāršāvusi pār strīpu, bet zaudēt bezmaksas darbaspēku vasarnīcā negribējās.
Maija uz vasarnīcu nebrauca. Viņa palika mājās, pagatavoja sev vieglus salātus ar garnelēm un ieslēdza mīļāko seriālu. Viņa zināja, ka nekas nav beidzies, būs vēl sadursmes, būs šķībi skatieni un piezīmes. Bet galveno gājienu par pašcieņu savās mājās – viņa bija uzvarējusi. Un trofeja gardas pīles izskatā, ko viņi ar vīru ēda vēl trīs dienas, bija tā vērta.
Kā rīkotos jūs? Vai paciestu kritiku ģimenes miera labad, vai rīkotos līdzīgi kā Maija?
