Pēc tās liktenīgās sarunas, kurā Jānis ar aukstu mieru atzinās savā dubultajā dzīvē, Sarmīte viņu nobloķēja visur. Viņa izdzēsa sarakstes, kas vēl vakar šķita kā dārgums, un mēģināja atgriezties savā ierastajā, klusajā ikdienā. Viņa domāja, ka stāsts ir beidzies. Taču nedēļu vēlāk pie viņas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Uz sliekšņa stāvēja nevis Jānis, bet gan tā pati sieviete no fotogrāfijas – Madara. Viņa neizskatījās pēc dusmīgas konkurentes; viņas acīs bija nogurums un dīvains miers.
“Es atvainojos, ka traucēju,” Madara klusi teica, rokās turot nelielu koka kārbiņu. “Es nejauši atradu jūsu adresi Jāņa pierakstos. Man šķita, ka jums tas ir jāzina… Jānis aizgāja viņsaulē pirms trim dienām. Sirds…”
Sarmīte sajuta, kā kājas kļūst smagas. “Bet… viņš taču teica, ka ir precējusies, ka es biju tikai spēle…” Madara rūgti pasmaidīja un pasniedza viņai kārbiņu. Tajā bija Sarmītes fotogrāfijas, ko viņa pati bija sūtījusi, un rinda ar neizsūtītām vēstulēm uz papīra.
“Viņš nebija precējies ar mani,” Madara paskaidroja. “Es esmu viņa māsa. Viņš uzzināja par savu problēmu tieši pirms jūsu pirmās tikšanās. Viņš zināja, ka viņam nav palicis daudz, un viņš nevarēja pieļaut, ka jūs viņu iemīlat un pēc tam zaudējat. Viņš izdomāja to stāstu par ģimeni un ’emocionālo spēli’, lai jūs viņu atgrūstu. Viņš gribēja, lai jūsu mīlestība pārvēršas dusmās, jo tās pāriet ātrāk nekā sēras.”
Sarmīte atvēra pirmo vēstuli. Tajā bija rakstīts tikai viens teikums glītā, vīrišķīgā rokrakstā: “Paldies, ka devi man iemeslu gribēt dzīvot par tām divām nedēļām ilgāk, nekā man solīja.”
Sarmīte stāvēja gaitenī un domāja, ka tikusi apmānīta, bet izrādījās runa ir par to, ka pasaulē, kurā viņa vairs neticēja brīnumiem, kāds bija bijis gatavs kļūt par briesmoni, lai tikai pasargātu viņas sirdi no vēl lielākām drupām. Tā bija mīlestība – nevis tāda, kādu rāda kino, bet tāda, kas reizēm gruzd vairāk par nodevību, jo tā ir pārāk īsta.
Emocionālā “spēle” pret patiesu tuvību
Stāsts izgaismo mūsdienu digitālās pasaules ēnas pusi – cik viegli vienam cilvēkam ir kļūt par “emocionālo devēju” citam. Jānim šī sarakste bija tikai veids, kā aizpildīt savas dzīves rutīnu, sava veida bezmaksas izklaide bez saistībām. Turpretī Sarmītei tie bija dzīvi vārdi, kas modināja viņas pašsajūtu. Tā viņai likās, bet atklāsme norādīja uz ko pavisam citu. Galvenā mācība šeit ir par atbildību pret otra cilvēka jūtām.
Sarmītes pirmā reakcija – pašpārmetumi par to, ka 47 gados viņa ir “iekritusi kā pusaudze” – ir tipiska, bet nepareiza. Stāsts māca, ka vilšanās nav iemesls kļūt ciniskam. Lai gan Jānis izrādījās cēlāks nekā viņa domāja, Sarmītes transformācija (viņa sāka smaidīt, rūpēties par sevi, atgriezās pie hobijiem) bija īsta. Tas nozīmē, ka viņā joprojām ir milzīgs dzīvības potenciāls, kas vienkārši bija “iemidzis”. Atziņa: pat ja otrs cilvēks aiziet, tās pozitīvās pārmaiņas, ko tu sevī atklāji šajā laikā, pieder tev, nevis viņam.
Beigu vēstījums ir visspēcīgākais – aicinājums neuzcelt ap sevi nepārejamu mūri. Dzīve Latvijas vidē bieži mūs māca būt skarbiem, klusiem un neizrādīt emocijas (“ko kaimiņi padomās”, “nevienam nevar uzticēties”).
Tomēr dzīve mums saka: dzīvot nozīmē just. Cilvēks, kurš nekad nevienam neatveras, ir drošībā, bet viņš ir pazudis savā iekšienē. Atziņa: nevajag nožēlot to, ka gribēji mīlēt. Nožēlot vajag tikai tos gadus, kurus mēs pavadām nemīlot. Pat ja mācība bija dārga.
Lai šis stāsts kalpo kā atgādinājums ne tikai sievietēm, bet mums visiem šeit, Latvijā. Nav jākautrējas par to, ka sirds joprojām alkst dzīvot pa īstam. Ir labāk vienreiz zaudēt, meklējot laimi, nekā uz visiem laikiem aizslēgt savu sirdi un atteikties no jauniem sapņiem un satikšanām. Galu galā tā arī ir dzīve – īsta, nevis tikai iedomāta.
