— Neko nesaprotu. Bet esmu ļoti neapmierināta. Gaidi, es tūlīt atbraukšu. Centies nerīkoties karstumā, — stingri noteica Ilze un pārtrauca sarunu.
Kad vīramāte uzzināja, ko viņas dēls ir izdarījis, viņa saniknojās.
— Ak, šis puišelis… Un man viņš arī sameloja: “Es nopirku dēlam dzīvokli, bet, lai sieva neuzdotu liekus jautājumus, kur ņēmu tam naudu, māmiņ, noformēšu uz tevi”.
— Bet kur viņš tomēr ņēma naudu? — Līgu ieinteresēja šis jautājums. Ne velti Viesturs par to uztraucās.
— Teica, ka paņēma kredītu un vēl no algas atlicināja, — vīramāte purināja galvu. — Nu, nekrietns cilvēks. Ar māti piesedza savas cūcības. Es viņam parādīšu! Ejam uz virtuvi.
Ilzes galvā jau bija dzimis plāns. Bet visi lielie plāni vienmēr tiek apspriesti virtuvē.
Pagāja mēnesis
Viesturs ar savu dāmīti dzīvoja dzīvokli, kuru bija iekārtojusi un izremontējusi bijusī sieva. Uzzinājusi par šo, Līga uzreiz iesniedza šķiršanos, Viesturs neiebilda, bet Ilzes paziņas paātrināja procesu. Kādu vakaru, kad mīlnieki bija mājās un baudīja tuvu saskarsmi, pie dzīvokļa durvīm skaļi sāka klaudzināt:
— Atveriet, te tiesībsargs!
Viesturs, saģērbies, atvēra durvis un patiešām — uz sliekšņa stāvēja divi inspektori. Pa kaimiņu durvīm lūkojās ziņkārīgā sirmgalve, bet aiz likumsargiem stāvēja Līga.
— Kas par lietu? — Viesturs nesaprata.
— Par jums ir saņemts iesniegums par nelikumīgu iekļūšanu un dzīvošanu platībā, kas jums nepieder, — noteica viens no vīriešiem formā.
— Piedodiet, bet tas ir mans dzīvoklis, precīzāk, manas mātes, — mēģināja pārliecināt policistus Viesturs, joprojām neko nesaprotot.
— Mums ir cita informācija. Dzīvoklis pieder šai sievietei, — pārinieks pamāja uz Līgas pusi. — Mēs pārbaudījām dokumentus, viss ir kārtībā. Tāpēc lūdzu jūs nekavējoties pamest dzīvokli.
— Viestur, kas te notiek un kas tie par cilvēkiem? — priekšnamā izlīda meitene, ietinusies palagā.
— Dzirdi, Līga, vai šī arī ir tava vīramāte? — kaimiņiene-sirmgalve izlīda aiz savām durvīm un pasauca Līgu, ar pirkstu norādot uz Viestura jauno dāmu.
— Nē, izskatās, ka tas ir mākleris, — Līga iesmējās. — Davai, Viestur, vāciet savas pekelītes un vācieties ārā no mana dzīvokļa.
— Tu taču teici, ka tas ir mūsu dzīvoklis! — uz Viesturu blenza viņa dāma. — Sameloji?! Tevis dēļ es nesāku satikties ar Pēteri no grāmatvedības! Tagad es no tevis aizeju! Ubadziņš!
Viņa ar skvarkšķi iecirta viņam pļauku un pēc piecām minūtēm jau izskrēja no dzīvokļa. Viesturs arī savāca savas mantas un devās pie mātes, lai noskaidrotu situāciju.
— Bet ko tu gribēji? — Ilze viņu nelaida pāri slieksnim. — Tu mātei, sievai, dēlam melosi, bet es tevi piesegšu? Nu nē! Dzīvokli es uzdāvināju Līgai. Viņa to noteikti dēlam atdos!
Viesturs iznāca no mātes mājas, apsēdās parkā uz soliņa un saprata, ka viņa dzīve ir sabrukusi: dzīvokļa nav, ģimenes nav, mīļotās sievietes, kuras dēļ viņš to visu uzsāka, arī nav, bet toties ir milzīgs kredīts, kuru viņš joprojām nav atmaksājis.
