“Un mums mājās ir zemestrīces,” pajokoja meita.
“Bet taču…” Stepanīda gribēja kaut ko teikt.
“Neuztraucies, viņa neies pie vilkiem. Viņa uzkāps kalnā. Bet, cik es atceros, jums nav un nekad nav bijuši kalni,” sacīja Annas mamma.“
“Ak, kāpēc viņai jādodas kalnā?” pārsteigta jautāja vecmāmiņa.
“Tāpēc, ka viņa kopā ar mums nodarbojas ar alpīnismu. Mans vīrs viņu piecu gadu vecumā aizveda uz kalniem. Mēs visi mājās kāpjam klintīs,” stāstīja meita. Tad visi ģimenes locekļi nomierinājās un apsēdās dzert tēju.
Cik pašpārliecināti vecāki var būt ar saviem bērniem! Un cik bieži viņi kļūdās par to, kādas domas viņu bērnu prātos plūst. Anna, skraidīdama pa ciemu, dzirdēja vilku gaudošanu.
Viņa labi pārzināja gan dzīvniekus, gan sportu. Izdzirdējusi skumjās notis gaudošanā, viņa devās uz turieni pirmā. Anna gāja pa nepazīstamu mežu, bet tas viņai netraucēja.
Viņa prata orientēties vidē un uz zemes. Meitene drīz vien ļoti tuvu dzirdēja vilka kaucienu. Bērna fantāzijas zīmēja dīvainus attēlus. Kādā brīdī viņa domāja, ka vilks ir iekritis lamatās, bet tad viņa saprata, ka zvērs ir ievainots.
Interesantākais bija tas, ka, dzirdot vilku gaudošanu, viņa neredzēja pašus vilkus. Taču viņi atklāja ilgu laiku aizliegtu vilku midzeni, bet kāds acīmredzot aizliegumiem bija uzlicis “mīksto”. Tā bija grava, kuru kāds bija padziļinājies dažus metrus un izlicis vilkiem lamatas, kas vairākus no tiem noķēra.
Konstrukcija bija klāta ar zariem, kuru galus iegrūda iekšā. Tajā bija iesprostots vilks. Anna ar šausmām skatījās uz mietiem, kas izlīda no zaru apakšas, un baidījās ieskatīties iekšā. No bedres atskanēja stenēšana.
Anna saņēmās un ieskatījās bedrē. Iekšā bija mazs vilku mazulis; no pirmā acu uzmetiena šķita, ka viņš nav cietis. Viņš lēkāja augšā un lejā un gaudoja, tad bezpalīdzīgi nokrita zemē. Anna nolēma izglābt vilka mazuli. Viņa vecāki jau gaudoja tuvējos krūmos …
Anna mēģināja nolaisties bedrē, kā mācīja treniņā, taču bedres malas bija ļoti nestabilas. Vilku mazulis pamanīja meiteni un sāka ķerties pie viņas. Bez aprīkojuma nebija iespējams tikt līdz vilcēnam. Pat bērnam bija skaidrs, ka viņš tur bijis vairākas dienas. Tomēr meitenei nebija īpaša aprīkojuma. Tad viņa atcerējās, ka vecmāmiņas gaitenī ieraudzīja virves spoli.
Anna ar steigšus skrēja mājās, viņa nebija pieradusi padoties.
“Vecmāmiņ, vai es varu paņemt šo virvi?” meitene jautāja, lūkojoties ārā pa durvīm.
“Ak, ņem to, protams,” sacīja vecmāmiņa.
Tad viņa pēc nelielas vilcināšanās vērsās pie savas meitas, meitenes mātes. “Kāpēc viņai ir virvi vajag?”
“Viņa noteikti atrada kalnu, kurā uzkāpt. Māte gribēja sekot meitai, bet viņa jau bija aizskrējusi.
Anna aizskrēja vēja spārniem. Vecmāmiņa un māte kādu laiku sēdēja klusēdamas, nezinādamas, ko darīt. Vairākas gaidīšanas stundas izvērtās par gaidīšanas mūžību. Ārā jau bija tumšs, kad Anna pārnāca mājās. Viņa kaut kas bija rokās – tas bija vilku mazulis.
Dzīvnieks bija nosalis, izslāpis un noguris. Vecmāmiņa un māte sāka auklēt vilku kucēnu. Tikai tad viņi pamanīja, ka Annai uz kājas ir asinis. Meitenei neizdevās nolaisties bedrē, neuzķeroties uz asa mieta.
Annas brūce bija dziļa, un uz māju nācās izsaukt feldšeri. Viņš uzlika Annai kājai šuvi un lika viņai palikt mājās veselu nedēļu. Tikmēr meitene nodevās rūpēm par vilku mazuli.
No rīta meitenes māte devās pie rajona policista, kurš, pēc meitenes apraksta, ātri atrada vietu. Kad viņi sāka to izpētīt, viņi zem zariem atrada beigtu vilku. Mazais vilks saviem spēkiem nevarēja izkļūt no lamatām, tāpēc vilki gaudoja vairākas dienas.
Paveicās, ka Anna bija mājās, kad viņi atrada vilceni, pretējā gadījumā bērns būtu ļoti sarūgtināts. Mamma nolēma meitai par to nestāstīt. Nākamajā rītā Annas mamma un vecmāmiņa nevarēja iziet pagalmā, visur sēdēja vilki, neko nedarīja, tikai gaidīja. Ganāmpulks visu nedēļu nosēdēja vienuviet.
Kad Anna jau varēja iziet ārā, viņa ar vilcienu iznāca pagalmā. Mamma un vecmāmiņa redzēja, kas notika nākamajā brīdī, un raudāja. Visi vilki nolieca galvas Annas priekšā. Vilku mazulim bija lemts kļūt par viņu vadoni, tāpēc vilki paklanījās sava topošā saimnieka un meitenes priekšā.
Viena no vilcenēm piegāja pie vilcēna un paņēma viņu zobos, un vilku bars lēnām devās prom. Vilcene pieņēma un adoptēja savu nākamo karali. Viņai bija lemts aizstāt viņa māti un kļūt par viņa apgādnieku. Vairāk vilku šajā apvidū neviens neredzēja. Bet viņi nekad neatrada tos, kas uzstādīja vilku lamatas.