Klusā ielā netālu no skvēra garāmgājēji pievērsa uzmanību dīvainai ainai: trotuāra malā satraukti skraidīja vācu aitu suns. Viņš ne tikai rēja — viņa riešana bija neatlaidīga, izmisīga, it kā viņš mēģinātu izsaukt palīdzību.
Suns ostīja metāla lūku, brīžiem sastindzis, brīžiem pēkšņi metās malā, tad atkal atgriezās vietā. Dažreiz viņš skrāpēja vāku ar ķepām, leca uz tā, pēc tam sāka gaudot. Viņa nemiers bija tik acīmredzams, ka tas vairs neizskatījās pēc parastas ielas suņa uzvedības.
Sākumā garāmgājēji tam nepievērsa uzmanību.
— Droši vien ēdienu atradis, — teica daži. — Vai arī apakšā peli sajuta, — pieļāva citi. Bet suns neatkāpās. Atkal un atkal viņš atgriezās pie lūkas, skrēja apkārt, skaļi rēja un skatījās uz cilvēkiem — tieši, lūdzot pēc palīdzības.
Beidzot viens vīrietis neizturēja. Piegāja tuvāk, noliecās pār lūku, apspīdināja iekšā ar lukturīti. Un tajā pašā brīdī viņa seja kļuva bāla no redzētā. Viņš negaidīja, ka lūkā būs kaut kas tāds…
Kāpēc padomjlaikos teju visās mājsaimniecībās virtuves galdu pārklāja ar vaskadrānu
— Tur ir kucēns… — viņš izelpoja. Citi piegāja klāt. Ielūkojoties lūkā, viņi sastinga. Starp duļķainu ūdeni, dubļiem un atkritumu gabaliem gulēja mazs kucēns. Viņš bija — trīcēja, čīkstēja. Skats bija mulsinošs. — Viņš tur būtu devies tur aizsaulē… — kāds klusi noteica.
Lasi vēl: Ekstrēms lietus, megaciklons un karstums līdz plus 33: laika prognoze tuvākajam laikam
Kāds nokāpa lūkā, uzmanīgi izcēla kucēnu, ietina jakā. Viņu aiznesa uz tuvāko klīniku. Un tikai tad aitu suns nomierinājās. Apsēdās blakus, pamāja ar asti, it kā pārliecinājies, ka tagad viss ir kārtībā. Viņš vairs neizrādīja satraukumu, nemēģināja sekot cilvēkiem.
— Tas nav viņas kucēns, — kāds teica. — Vienkārši… nevarēja paiet garām. Suns vēl mazliet pasēdēja pie lūkas, tad piecēlās un aizgāja — klusi, mierīgi, it kā būtu izpildījusi savu pienākumu. Lūk, tādi brīnumaini radījumi ir dzīvnieki.
