Kā tur īsti ir- vai video spēlēs ir pilnīga laika izšķiešana?
Aug pierādījumi tam, ka video spēļu spēlēšana varētu būt viens no veidiem, kā cilvēki var uzasināt daudzas izziņas spējas.
Kādā nesenā pētījumā tika atklāts, ka gados vecāki cilvēki ievērojami var uzlabot savu spēju veikt vienlaicīgi vairākus uzdevumus pēc speciāli izstrādātas video spēles spēlēšanas, kuru sauc „NeuroRacer”. Citā pētījumā, kuru izstrādāja pētnieki no Ročesteras Universitātes (ASV), atklājās, ka, spēlējot spraigas darbības videospēles, tiek uzlabota cilvēku spēja ātri pieņemt lēmumus un ignorēt traucēkļus.
Bet vai daudzu stundu pavadīšana ar kontrolieri rokās var uzlabot braukšanas prasmes īstajā dzīvē?
Nesenā pētījumā tika salīdzinātas braukšanas prasmes videospēļu lietpratējiem un pieredzējušiem braucējiem, lai sapratu, vai komerciāli pieejamas sacīkšu spēles varētu palīdzēt trenēt spēlētājus ieraudzīt lietas, kas varētu izraisīt riskantas situācijas.
Pētnieces galvenokārt bija ieinteresētas tajā, vai pieredzējuši videospēļu spēlētāji, kas nemāk vadīt automašīnu, izmanto tādas pašas vizuālās meklēšanas metodes, kas palīdz pieredzējušiem autovadītājiem izvairīties no briesmām uz ceļiem. Iepriekšējos pētījumos atklājies ir tas, ka šoferi – iesācēji savu acu uzmanību koncentrē tikai uz ceļu, kas atrodas viņiem priekšā, savukārt autovadītāji ar pieredzi vēro arī visu to, kas notiek ceļam apkārt un daudz tālāk, lai laicīgi saskatītu riskantas situācijas.
Raudzīšanās, vai priekšā nav sagaidāmas briesmas un ceļa pušu vērošana ir prasme, kura autovadītājiem rodas pēc vairāku simtu stundu pavadīšanas pie stūres reālajā pasaulē. Ir izteikta hipotēze, ka pēc vairākām stundām „braukšanas treniņu” mēģinājumos sasniegt jaunu labāko rezultātu, videospēļu spēlētāji varētu attīstīt tādas pašas vizuālās meklēšanas metodes.
Pētnieki sasauca 40 entuziastiskus videospēļu vīriešu kārtas spēlētājus; katrs dalībnieks vidēji nedēļā pavadīja 10-15 stundas, spēlējot sacīkšu spēles. Pusei no spēlētājiem bija vismaz 5 gadu braukšanas pieredze, turpretim otrai pusei nebija pilnībā nekādas pieredzes šajā jomā.
Dalībniekiem nezinot, acu kustību izsekošanas monitors piefiksēja tās lietas, uz kurām viņi skatījās video eksperimenta laikā. Pētniekus interesēja noskaidrot to, cik daudz uzmanības tie, kas neprot vadīt automašīnu un pieredzējuši braucēji, velta galvenajām drošības pārbaudes vietām kā atpakaļskata spogulim, krustojumiem un „stop” zīmēm. Pieredzējuši autovadītāji apskatīja šīs galvenās drošības pārbaudes vietas daudz biežāk un uz daudz ilgāku laiku salīdzinājumā ar videospēļu spēlētājiem, kuri īstajā dzīvē nevada automašīnu.
„Pretēji pieredzējušiem šoferiem, videospēļu spēlētāju braukšanas virtuālā uzmanība tiek koncentrēta uz situāciju uz ceļa tikai uz neilgu laiku, un ar katru situāciju viņi apietas vienādi bez jebkādām skaidri redzamām izmaiņām uzmanības koncentrācijas līmeņos,” stāsta pētnieki.
Iegūtā informācija par videospēļu spēlētāju izsekotajām acu kustībām atklāja to, ka viņi gandrīz pilnībā koncentrējās tikai uz to, kas atrodas tieši priekšā, turpretim iegūtie dati par pieredzējušu braucēju acīm atklāja to, ka viņi raudzījās gan uz priekšu, gan atpakaļ, lai redzētu pilnībā situāciju uz ceļa.
Pat skatoties videospēlē esošo braukšanas scenāriju, pieredzējuši šoferi ieturēja savu īpatnējo vizuālās meklēšanas stilu, pastāvīgi meklējot potenciālus draudus tā, it kā viņi atrastos reālā satiksmē.
„Videospēļu spēlētāji bez braukšanas pieredzes kopēja tādas pašas braukšanas manieres video ar reālu braukšanas scenāriju, ignorējot ceļa zīmes un potenciālās sadursmes iespējas ar citiem braucējiem, turpretim pieredzējuši autovadītāji uzlūkoja ceļu videospēlē kā īstu ceļu,” tiek secināts.
Avots: psychologicalscience.org