Dzīvnieku pasaulē dažādām sugām ir savi veidi, kā atrast savu dzīves ceļu: jūras bruņurupuči, kas dodas uz okeānu, putni, kas migrē tūkstošiem kilometru. Šis jautājums prasa rūpīgu izpēti un izpratni par instinktu būtību.
Kas ir instinkti
“Patiesībā nav iespējams runāt par instinktiem, ja vien netiek runāts arī par monētas otru pusi, kas ir iegūtā jeb iemācītā [uzvedība],” saka Floridas Starptautiskās universitātes psihobiologs Roberts Likliters.
Citiem vārdiem sakot, instinkti ir uzvedība, ko ietekmē faktori, kas nav acīmredzami. Piemēram, zinātnieki ilgi uzskatīja, ka imprintings – uzvedība, ar kuras palīdzību mājputni, tostarp tītari, zosis, cāļi un pīles, identificē un seko savai mātei, – ir instinkts: iedzimta, ģenētiski noteikta tendence.
Taču 1963. gadā psihologs Gilberts Gotlībs atklāja, ka pīļu mazuļi uztver mātes “viļņus”, jo vēl embrionālā stāvoklī olas iekšienē tie izdala savas “vibrācijas”, noregulējot savu dzirdes sistēmu pirms dzimšanas.
Gotlība eksperimenti ar pīlēniem aizsāka jaunu izpratni par instinktiem un to, vai vispār pastāv programmēta uzvedība.
Klasiskajā diskusijā “daba pret audzināšanu” šī nianse netiek ņemta vērā. Kaķa spēja piezemēties uz kājām un tauriņa spēja migrēt tūkstošiem jūdžu ir tas, ko uzvedības neirozinātnieks Marks Blūmbergs sauc par iedzimtu jeb sugai raksturīgu uzvedību.
“Kad cilvēki saka “instinkts”, viņi domā, ka tā ir uzticami reproducējama uzvedība,” teica Blūmbergs.
Pretargumenti liecina, ka ir virkne uzvedības veidu, kas ir sugai specifiski. Vēl viens iemesls ir tas, ka organismiem dzimšanas brīdī nav pietiekamas pieredzes, lai paši izvēlētos konkrētu uzvedību.
Taču pieredze sākas jau pirms dzimšanas, kā tas ir pīlēnu gadījumā. Turklāt ir daudz uzvedības veidu, kurus zinātnieki iepriekš uzskatīja par instinktiem, līdz zinātne atklāja to iekšējo struktūru.
Dzīvnieku kompleksas uzvedības piemēri
Jūras bruņurupuči var orientēties okeānos, pateicoties “magnētiskajam kompasam”, kas palīdz tiem sekot migrācijas ceļiem. Tas nav programmēts instinkts, jo to ietekmē Zemes magnētiskais lauks.
Kaķis nezinātu, kā piezemēties uz kājām, ja tas būtu audzināts un dzimis kosmosā, kas liecina, ka šī uzvedība nav tikai kodēta gēnos.
Vēl viens interesants piemērs ir dzeguze, putns, kas ar viltu pierunā citu sugu putnus audzināt savus mazuļus, ievietojot savas olas cita putna ligzdā. Kā putns, ko izaudzinājusi cita suga, zina, kurai sugai tas pieder un ar ko pāroties?
Lasi vēl: Kā pagarināt veļas mašīnas kalpošanas laiku vismaz par 10 gadiem: atcerieties desmit padomus
Gēnu ietekme uz uzvedību
Mūsu gēni arī nenosaka uzvedību tādā veidā, kā to paredz “instinkts”.
“Attiecība starp gēniem un uzvedību ir ļoti netieša,” teica Blūmbergs. Šis process atspoguļo divvirzienu ietekmi starp gēniem un uzvedību, kur dzīves pieredze var mainīt gēnu aktivitāti, pateicoties izmaiņām neironos. Tādējādi gēni ne tikai tieši kontrolē uzvedību, bet arī tiek modificēti dzīves pieredzes dēļ, atspoguļojot divvirzienu ietekmi starp tiem
Blūmbergs piebilda, ka tiek pētīti arī uzvedības modeļi, kas ir pamatā. Tieši šo iemeslu dēļ, kā norādīja Blūmbergs un Likliters, dabas un audzināšanas attiecība piedāvā nepareizu dihotomiju.