Šoreiz neiedziļināsimies pēcnāves tēmā un tajā, kas ir tas spēks, kas šo glāzi izgāž un pēc tam ielej atpakaļ glāzē, taču parunāsim par to, kas ir šī tēja jeb dvēsele.
Nereti apkārt dzirdu, ka cilvēki kā attaisnojumu savām neveiksmēm vai nevarēšanām min faktu, ka viņiem tāda vai šāda (visbiežāk slikta) karma. Man par to nāk smīniņš, jo tas ir tas pats, kas teikt, “ai, man par daudz šokolāde ielīda mutē, tāpēc tāda riepa”. Jūs jau saprotat, ko ar to gribu teikt- cilvēki paši pieņem lēmumus gan šajā dzīvē, gan iepriekšējās. Spēlējot kārtis, Jūs taču izlemjat ar ko iesiet, tāpēc ir muļķīgi raudāt, ja iepriekš visus trumpjus izspēlējāt un nākošajā gājienā to vairs nav. Līdzīgi ir ar reinkarnāciju, katrs Jūsu gājiens ir Jūsu viena dzīve, savukārt, tās kārtis, kas ir rokā katrā gājienā- tā ir karma.
Labākais, ko var darīt, ja ir ļoti sliktas (šķietami) kārtis šajā gājienā- uzņemties par to atbildību un mēģināt uzvarēt tāpat. Lielākā daļa no mums droši vien ir spēlējusi “Duraku” un visi ir piedzīvojuši to momentu, ka var uzvarēt arī tad, ja pa visu spēles laiku, rokās nav, vai ir ļoti maz, trumpji.
Šajā spēlē, ko sauc par dzīvi, nav atļauts piedalīties visiem. Izlasot rakstu par to, kāpēc dvēseles nāk uz šo zemi, pārņem sajūta, ka daudzi nemaz nenovērtē iespēju šeit būt. Svarīgākie punkti:
“Katra dvēsele, pirms nonākusi uz Zemi no jebkura Visuma nostūra, ir izdarījusi tādu izvēli un pieņēmusi tādu lēmumu. Uz zemes pastāv īpaši apstākļi Gara izzināšanai, audzināšanai un ierobežošanai, t.i., attīstībai”. No tā izriet, ka citu vainošana savās nelaimēs un kļūdās, ir pēdējais, ko vajadzētu darīt, jo, dvēsele, pirms šeit nāca, pati izvēlējās visus tos notikumus un cilvēkus savā dzīvē, lai tie palīdzētu viņai progresēt un apgūt to, kas nepieciešams. Līdzīgas pārbaudes situācijas (notikumi) nāks tik ilgi, kamēr cilvēks sapratīs to, ko šī situācija vēlas viņam iemācīt. Savukārt, katra nākošā situācija par to pašu tēmu ir aizvien sāpīgāka un grūtāka, ar mērķi, lai cilvēkam ātrāk pielec, kas ar to visu ir domāts. Līdzīgi kā ar bērniem, kuri nesaprot, kad mierīgi runā, taču reaģē uzreiz, ja tiek pacelta balss.
“Ir cilvēki, kas dzīvo parastu dzīvi, daudzu ieskatā pilnīgi vienmuļu, taču viņi gūst pieredzi un spēlē savu lomu pasaules attīstībā caur savu mīlestību, tīrajiem nodomiem un arī savu neapmierinātību pret dzīvi. Šī neapmierinātība strādā kā katalizators enerģiju līdzsvaram un, no šo neapmierināto cilvēku vibrācijām ir atkarīga zemes plūsmu attīstība. Tādas dvēseles uzņemas šo lomu, kas rezultātā noved pie viņu fiziskā ķermeņa slimībām.” No šī izriet, ka pat, ja Tu ikdienā neveic milzīgus varoņdarbus un neesi ne Madonna, ne Baraks Obama, ar saviem tīrajiem nodomiem un patieso mīlestību pret bērniem un/vai tuviniekiem, Tu vairo kopējo Zemes pozitīvo enerģiju, kā rezultātā pats jūties labāk un apkārtējie jūtas labāk. Tā patiesība ir ļoti vienkārša, proti, mēs paši radām vidi, kurā dzīvojam. Un šo lasot, Tu, iespējams, nodomā, „nu nē, par šo atbildību es neuzņemšos”. Jāteic, ka reti kurš to vēlas darīt, tāpēc šāda reakcija ir tikai normāla. Viss dzīvais parasti tiecas uz līdzsvaru, līdz ar to, arī Zemes iedzīvotāji. Un nav nekāds noslēpums, ka cilvēks, pēc būtības, attīstās tikai esot ārpus savas komforta zonas. Ja nebūtu negatīvu situāciju, problēmu, cilvēku ar negatīvām īpašībām, viss vienkārši apstātos un sāktos kopējais regress, jo nebūtu jau kur progresēt ne katrai dvēselei individuāli, ne Zemei kopumā. Taču, tas nedod zaļo gaismu negatīvām darbībām vai īpašībām, tas nenozīmē, ka darot sliktu, Tu patiesībā dari labu, jo redz, pateicoties Tev, citiem ir kur attīstīties. Mēs katrs pieņemam lēmumu, kāds vēlamies būt konkrētajā situācijā un kā reaģēt- ar naidu vai mīlestību, ar nosodījumu vai pieņemšanu, tāpēc gala lēmums tāpat pieder Tev, nevis apstākļiem, kādos esi nonācis.
Katras dvēseles mērķis ir attīstīties un pacelties virs vērtēšanas, virs labs/slikts, melns/balts kategorijām un savienoties atpakaļ ar dievišķo pirmsākumu no kura mēs nākam. Katras iesnas ir pārdzīvotas nepatīkamas emocijas, savukārt, aizcietējumi- nevēlēšanās tikt galā ar kādu konkrētu situāciju vai īpašību. Taču, ne par aizcietējumiem šis raksts. Stāsts ir par to, ka fiziskas saslimšanas gadījumā cēlonis pirmām kārtām ir jāmeklē sevī (uz bērniem tas neattiecas), nevis uzreiz jāskrien pēc Ibumetina. Ibumetins nekad neizārstēs slimības cēloni, tikai apkaros sekas. Katrā ziņā, izvēle ir paša rokās un arī tie sliktie apstākļi, kādos esi nonācis (ja esi), ir paša izveidoti speciāli tavam priekam (jā, jā priekam). Jo dvēsele priecājas, kad, beidzot, apgūstiet savu mācībstundu un tiekat pārcelts nākošajā klasē šajā dzīves skolā.
Avots:
