Maikls no Bostonas domāja, ka brauc uz nabadzīgu Latvijas ciemu. Taču, ieraugot, kā tur dzīvo, viņš nolēma, ka nonācis pie vietējiem oligarhiem ciemos. Stāsts par to, kā mūsu ikdiena šķiet greznība vidējam amerikānim.
Viss sākās ar darba komandējumu. Mans draugs Sandis, kurš strādā IT, atveda savu amerikāņu kolēģi Maiklu, lai parādītu “īsto Latviju”. Ne Rīgu ar arhitektūru, ne Liepāju ar savām iespaidīgajām pludmalēm, bet parastu ciemu, kur dzīvo Sanda vecāki.
— Gribu redzēt, kā patiesībā dzīvo latvieši, — teica Maikls. — Ne galvaspilsētās, bet pierobežā. Tad arī parādīja. Un tas, ko viņš ieraudzīja, pilnībā mainīja viņa izpratni par Latviju un ASV.
Dārzs: kad salāti ir dārgāki par iPhone
Pirmais šoks notika, tiklīdz ienācām mājā. Virtuvē uz galda, uz palodzes, uz grīdas — visur bija spaiņi, grozi, kastes ar dārzeņiem un augļiem. Svaigi tomāti, gurķi, kabači, trīs veidu āboli, upenes, avenes, zaļumi buntēs. Kartupeļi maisos. Burkāni, bietes, sīpoli kastēs.
— Ak Dievs, — izelpoja Maikls. — Vai jums mājās ir kāds zemnieku tirgus? Cik viss šis… Viņš nevarēja atrast vārdus, vienkārši gāja apkārt un fotografēja spaiņus ar āboliem.
— Tas ir no dārza, — paskaidroja Sanda mamma. — Raža ir novākta, gatavojam konservus. Marinējam, skābējam, vāram ievārījumus.
— No dārza? Jums ir savs dārzs?! — Maikls bija šokā. — Cik tas maksā… īstenībā cik jūs par to maksājat?
— Kā cik? Nekas. Tas taču ir mūsu. Zeme, sēklas pavasarī iesētas, laistīts — tāds ir ražas iznākums. Maikls izvilka kalkulatoru un sāka kaut ko rēķināt.
— Bostonā organsisko tomātu kilograms maksā 8–10 dolāru, apmēram 6 eiro. Gurķi — 6 dolāri kilogramā. Āboli, ja svaigi un labi — 5–7 dolāri. Jums šeit… — viņš ar roku rāda uz visu virtuvi, — pāris tūkstoši eiro pārtikas!
Mēs skatījāmies viens uz otru. Pāris tūkstoši eiro? Par gurķiem no sava dārza?
— Maikl, tas ir parasts ciema dārzs, — paskaidroja Sandis. — Katrai otrai mājai ir tāds pats. Tā nav greznība, tā ir vienkārši… dzīve. Mēs to audzējam, lai ziemā būtu ko ēst.
— Tu gribi teikt, ka KATRS var būt ar tik daudz svaigu dārzeņu? Amerikā tādu daudzumu organiskās pārtikas var atļauties tikai turīgie! Pārējie pērk gatavo veikalos — tur tas ir lētāk. Mēs aizvedām viņu uz vietējo tirgu. Vecmāmiņas pārdeva spaiņus ar tomātiem par 2–3 eiro, gurķus par 1,5 eiro, ābolus vispār par niecīgu summu.
Maikls nopirka trīs somas ar dārzeņiem, iztērēja 7 eiro un atpakaļceļā visu laiku murmināja: “Tas ir trakums — Bostonā par to es samaksātu 150 dolāru…”
Ciematā suns ieraudzīja kādu kaimiņu pamestajā mājā, kādu kas pastāvīgi biedēja vectēvu Valdi
Dārzs kā otra māja, bet vai nabadzīgajiem?
Nākamajā dienā devāmies pie Sanda vecākiem uz dārzu. Neliels gabals — 600 kvadrātmetri, koka mājiņa, pirts, šķūnis, siltumnīca.
— Stāvi — apstājās Maikls pie vārtiem. — Taviem vecākiem ir DIVAS mājas?
— Nu, māja ciemā un dārzs. Parasts gadījums.
— Parasts?! — Maikls gandrīz izmeta telefonu no rokām. — Amerikā otrā māja ir bagātības pazīme! Vidusšķira nav spējīga atļauties pat vienu māju, nemaz nerunājot par divām! Lielākā daļa visu mūžu īrē dzīvokļus. Viņš gāja pa dārzu, bildēja siltumnīcu, dobēs, pirti.
— Jums ir arī pirts. Atsevišķa ēka. Tikai tvaicēšanās dēļ. Tas ir… tas ir vienkārši…
— Maikl, nomierinies, — smējās Sandis. — Latvijā puse iedzīvotāju ir ar dārziem. Tā nav bagātības zīme, bet tradīcija. Cilvēki brauc vasarā uz vasarnīcām un dārziem, audzē dārzeņus, atpūšas.
— Puse cilvēku ir ar otru māju?! — Maikls izvilka pierakstu grāmatiņu un sāka rakstīt. — Bostonā tikai labākie 10% var atļauties otro māju. Parasti tā ir “atpūtas mājiņa” par 400–600 tūkstošiem dolāru. Bet pie jums tas IR NORMĀLI?
Veļas mašīna: greznība izraudzītajiem
Vakarpusē, kad Sanda mamma ielika veļu mazgāt, Maikls atkal bija pārsteigts.
— Jums mājā ir veļas mašīna? Tieši mājā?
— Kur citur tā varētu būt? — nesaprata mamma.
— Ņujorkā un Bostonā veļas mašīnas dzīvokļos ir retums, — skaidroja Maikls. — Vecās ēkas nav piemērotas. Kanalizācija, ūdensvads — viss nav paredzēts. Vairums cilvēku iet uz veļas mazgātavu. Samaksā par katru mazgāšanu un atsevišķi par žāvēšanu.
— Cik tas maksā?
— Viena mazgāšana — 3–5 dolāri, žāvēšana — vēl 3–5. Ja mazgā divreiz nedēļā, sanāk 60–80 dolāru mēnesī. Lielai ģimenei var būt 150–200. Un vēl vajadzīgs transports, lai vestu drēbes un gaidītu. Neērti.
Es aprēķināju: 200 dolāri mēnesī — aptuveni 190 eiro. Tikai par mazgāšanu! Mums veļas mašīnas ir katrā dzīvoklī, pat visvienkāršākajos.
Pēc tam, kad līgavainis aizbēga no kāzām, es nolēmu precēties ar pirmo, kuru satikšu
— Tikai bagāti, kas dzīvo jaunās privātmājās vai dārgajos rajonos, var sev atļauties veļas mašīnu, — piebilda Maikls. — Pārējiem daudzstāvu mājās tā ir greznība.
Lielākais pārsteigums
Un tad notika interesantākais! Pagalmā Maiklu sagaidīja…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
