Dodot iespēju izvēlēties, tu nevari zināt ko otrs izvēlēsies. Iespējams tā izvēle nebūs tāda kā tu gaidīji
Marika stāvēja virtuves vidū ar dvieli rokās. Dvielis bija vecs, ar izbalējušām rudzupuķēm malā — kādreiz dāvināts uzsākot dzīvi jaunajā dzīvoklī.
— Vai nu es, vai tas suns – izvēlies! — Jāņa vārdi atskanēja ļoti skaidri.
Viņas vīrs, Jānis, stāvēja ar rokas ieliktas sānos un skatījās uz viņu tā, it kā jau zinātu atbildi. Un ko tad te domāt? Trīsdesmit gados vienmēr bija jābūt pa viņa prātam. Marika jau sen bija samierinājusies, ka viņas viedoklis ir kā piektais ritenis pajūgā.
Viņa sastapās ar raibā sunīša skatienu, kurš, asti starp kājām ierāvis, spiedās viņai pie kājām. Viņa bija to atradusi apmēram pirms nedēļas parkā, kad gāja pēc maizes — izmircis, netīrs, bet acis… tādas acis viņa nekad mūžā nebija redzējusi — uzticīgas un it kā visu saprotošas.
— Ko tad tas sunītis tev traucē? Mierīgi sēž stūrī, nevienam netraucē.
— Nevienam netraucē?! A spalvas pa visu dzīvokli? A tās peļķes? Izvēlies — vai nu es, vai šis suns!
Marika nopūtās. Trīsdesmit gadi… Trīsdesmit gadi “klausos”, trīsdesmit gadi kā pēc notīm. Un visu laiku domā — vai pareizi galds klāts, vai vārds vietā, vai uz vīru ne tā paskatījusies. Trīsdesmit gadus kā paša ēna klīdusi pa māju.
— Labi. Es sapratu. Dod man tikai pusstundu.
Jānis zināja, ka viss būs pa viņa prātam. Kur gan viņa ies? Pagāja pusstunda, un Marika iznāca no guļamistabas. Vienā rokā — čemodāns, bet blakus raibais suns.
— Ko tu esi izdomājusi? — teica Jānis skatoties uz čemodānu.
— Tu taču pats teici izvēlēties, — mierīgi atbildēja Marika. — Tad es arī izvēlējos.
— Tu… tu ko?! Tu suni izvēlējies?! Trīsdesmit gadus kopā un visu aizmest?
— Zini, — Marika pēkšņi paskatījās vīram tieši acīs, ko sen nebija darījusi, — es nemainu trīsdesmit gadus pret suni. Es mainu trīsdesmit gadus pret… nezinu, pret kaut ko savu. Paldies tev, ka palīdzēji man saņemties.
— Šī ir mana māja.
— Precizējums, māja bija mūsu. Tagad vari sev to paturēt. Bet man… man vajag brīvību.
— Un kur tu iesi? Pie kā?
— Nezinu, — Marika pirmoreiz pēc daudziem gadiem pasmaidīja, un acu kaktiņos sapulcējās smaida krunciņas. — Tā jau tu arī gribēji, lai man nebūtu neviena. Ne draudzeņu, ne radu, ne hobija. Tikai tu. Bet nu man viņš ir, — viņa noglāstīja suni pa skaustu. — Sākumam pilnīgi pietiks.
Un ar šiem vārdiem Marika izgāja no dzīvokļa, aizverot durvis, vienkārši klusi aizvēra, it kā nekas nebūtu noticis.
Pirmo nakti Marika pavadīja lētā viesnīcā pilsētas nomalē. Sēdēja uz gultas, glāstīja pie kājām iemigušo suni un domāja — kā gan dzīve tā var apgriezties otrādi. No rīta vēl cepta olu kulteni vīram, galvā prātoja vakariņas un domāja — vai nav aizmirsusi viņa kreklu izgludināt. Bet tagad… tagad brīva putna sajūta. Pirmoreiz tik daudzu gadu laikā.
— Kā tad tevi saukt, suņuk? — viņa jautāja sunim, kurš, sadzirdējis viņas balsi, pavēra vienu aci. — Jāizdomā kaut kas īpašs. Tu jau man jaunas durvis esi atvēris. Zini ko? Tu būsi Iespēja. Jo tu esi mana iespēja jaunai dzīvei.
No rīta Marika pamodās ar interesantu sajūtu. Vieglums tāds, it kā viņai būtu nevis piecdesmit, bet divdesmit pieci. Pirmoreiz nebija jālec augšā vēl pirms gaismas, lai brokastis gatavotu. Nebija jāsatraucas, vai nav zupa par sāļu vai vai aizkari pietiekami cieti apstrādāti.
— Nu ko, Iespēja — viņa uzrunāja suni, kurš jau sparīgi vicināja asti, — sākam no jauna? Marika iegrima pārdomās. Iekrājumi viņai ir, bet ilgi ar to neizvilksi. Vajadzēja izlemt, ko tālāk darīt. Domās iegrimusi, viņa pat nemanīja, kā uzskrēja virsū sievietei, kas pastaigā izveda divus pūdeļus — spalvainus kā slotas.
— Ai, piedodiet man. — satrūkās Marika.
— Nekas, gadās, — pasmaidīja sieviete. — Uij, kāds jums sunītis! Tāds raksturs, ka acīs redzams!
— Īpašs viņa man ir, — ar lepnumu atbildēja Marika. — par Iespēju saucu.
— Lielisks vārds! Es — Anna, un šie te — Persiks un Abrikosiks, — iepazīstināja sieviete, pamājot ar galvu uz saviem pūdeļiem.
Tā pavisam nejauši Marikai pirmoreiz pēc daudziem gadiem parādījās draudzene. Anna izrādījās neliela ateljē īpašniece.
— Klausies, mums tieši trūkst roku darbam, — viņa sacīja, kad Marika pastāstīja par savu situāciju. — Darba jūra, bet cilvēku trūkst. Ir pat istabiņa personālam. Ne jau “Hiltons”, bet jumts virs galvas. Un Iespēju var ņemt līdzi.
Marika pat nedomāja — piekrita uzreiz.
— Sākumā šķitīs trokšņaini, — brīdināja Anna, vedot Mariku pa teritoriju. — Bet pierod.
Marika ar interesi skatījās apkārt. Varēja just — te strādā cilvēki, kam rūp.
— Un te būs tava mītne, — Anna atvēra durvis mazā istabiņā ar gultu, galdu un skapīti. — Ne karaļa kambaris, protams…
— Brīnišķīgi vienkārši, — Marika nopūtās no atvieglojuma. Istabiņa bija sīciņa, bet gaiša un mājīga. Un pats svarīgākais — neviens te nesekos katram viņas solim.
Pirmās dienas darbā nebija vieglas. Marika, pieradusi pie rāmas mājas dzīves, nu no rīta līdz vakaram skrēja cik vien varēja.
— Tev ir talants, Marika, — reiz teica Anna, vērojot, kā viņa darbojas.
Iespēja ātri kļuva par vispārēju mīluli. Reizēm naktīs, guļot savā istabiņā Marika domāja par iepriekšējo dzīvi, par vīru, ar kuru nodzīvoti trīsdesmit gadi. Par māju, kur viss bija glīti sakārtots. Par dienām, kas līdzīgas kā ūdens lāses… Savādi, bet nebija ne rūgtuma, nekā. Tikai kluss brīnums: kā gan viņa varēja tik daudzus gadus dzīvot un pat nemēģināt atvērt durvis?
Kādu rītu, darbavietā ieradās apmeklētāji — ģimene ar diviem bērniem, kuri gribēja paņemt suni. Bērni sajūsmināti čiepstēja, aplūkojot veikalu, taču nespēja izvēlēties.
— Un kas tas tāds? — pēkšņi pajautāja ap desmit gadus vecs puika, rādīdams ar pirkstu uz Iespēju, kurš grozījās ap Mariku.
— Tā ir Iespēja, — viņa atbildēja ar smaidu. — Bet viņš netiek pārdots. Tas ir mans personīgais suns.
— Cik gudrs! — sajūsminājās meitenīte, skatoties, kā Iespēja izpilda vienkāršas komandas.
— Jūs esat suņu skolotāja? — ieinteresējās ģimenes tēvs.
— Nē, vienkārši… — Marika samulsa. — Vienkārši es viņu saprotu, un viņš — mani. Ģimene galu galā izvēlējās jaunu rotaļlietu, un Marika palīdzēja visus sapakot.
— Klausies, — teica Anna pēc viņu aiziešanas, — tu varētu sākt pasniegt suņu skolas nodarbības. Tev tiešām ir talants.
— Tu tā domā? — nedroši jautāja Marika. — Es taču nekad ar to neesmu nodarbojusies.
— Viss notiek pirmo reizi, — piemiedza Anna ar aci. — Man ir paziņa, viņš māca suņus. Varu jūs iepazīstināt. Tā Marikas dzīvē parādījās Igors — enerģisks vīrs ap piecdesmit, līdz ausīm uzticīgs savam darbam.
— Suņu skola nav tikai skola, — viņš skaidroja Marikai. — Tas ir īpašs piegājiens. Sunim jābūt ne tikai paklausīgam, bet jāsajūt cilvēks, jāsaprot viņa vajadzības.
Marika klausījās, aizturējusi elpu. Tas, ko teica Igors, atsaucās viņas dvēselē.
— Man šķiet, jums ar jūsu Iespēju tas jau ir, — viņš piezīmēja, vērojot, kā suns reaģē uz katru saimnieces kustību. — Jūs esat vienā vilnī. Ļoti rets gadījums.
Viņš piedāvāja Marikai pievienoties viņu programmai — sākumā kā brīvprātīgajai, bet tad redzēs. Pa to laiku Jānis vairs nevarēja sev vietu rast. Bija pagājuši trīs mēneši, kopš sieva aizgāja, paķerot līdzi suni. Pirmās pāris dienas viņš bija pārliecināts, ka viņa atgriezīsies. Kur viņai palikt? Bet dienas un nedēļas gāja, bet Marika neatgriezās. Nezvanīja, nerakstīja. It kā to trīsdesmit kopā nodzīvotos gadus vispār nebūtu bijis.
Viņš mēģināja viņu atrast caur kopīgiem paziņām, bet izrādījās — tādu gandrīz nemaz nav. Gadu gaitā Jānis bija pārtraucis visus sievas kontaktus — ar draudzenēm, kolēģēm, pat radiem. Un nu viņš palika viens tukšā dzīvoklī, kur viss atgādināja par Mariku. Tīrība, ko viņa uzturēja, mājīgums, ko viņa radīja, ēdiens, ko viņa gatavoja…
Viņš saprata, ka vai nu jāiet uz ēdnīcām, vai jāpasūta ēdiens uz mājām, kas dārgi izmaksā. Atklāja, ka nemāk lietot veļas mašīnu. Atklāja, ka nemāk gludināt kreklus un nezina, kur liekami zeķu pāri. Vakarā kāds piezvanīja pie durvīm.
— Kas vēl tur? — neapmierināti nomurmināja Jānis.
— Kaimiņiene no apakšas, — atskanēja balss.
— Kas noticis?
— Jums tur plūdi, vai? — noraizējusies jautāja sirmā sieviete. — Man no griestiem tek…
— Kādi vēl plūdi? — viņš pārsteigts iesaucās, bet, pagriezies, ieraudzīja ūdens peļķi, kas izplūda no vannas istabas gaitenī. — Vai!
Izrādījās, viņš bija aizmirsis aizgriezt ūdeni, kad bija aizgājis atbildēt uz telefona zvanu. Tagad būs remonts jātaisa ne tikai sev, bet arī kaimiņienei.
Vai viņš devās meklēt sievu, vai atrada un ko viņa atbildēja uzzināsi lasot tālāk
Turpinājums otrajā lapā⇓
