— Kur tad Marika palikusi? — ieinteresējās kaimiņiene, kamēr abi mēģināja tikt galā ar plūdiem. — Sen nav redzēta.
— Viņa… aizbrauca..
— Uz ilgu laiku?
— No kurienes man zināt?
Kaimiņiene uzmeta viņam dīvainu skatienu, bet paklusēja. Pēc nedēļas skraidīšanas ar santehniķiem un meistariem Jānis saprata — tā tas nevar turpināties. Marika jāatrod un jāatved mājās. Meklējot, viņš nonāca līdz pilsētas parkam, kur Mariku nejauši bija satikusi viņu bijusī kaimiņiene. Pēc viņas teiktā, sieva izskatījusies lieliski un bijusi ar kaut kādu suni.
Jānis pavadīja veselu dienu, izstaigādams parku krustu šķērsu. Un beidzot, pievakarē, viņš viņu ieraudzīja. Marika sēdēja uz soliņa blakus nelielam sirmam vīram. Blakus zālītē gulēja trīs suņi — tas pats raibais, vēl liels aitu suns un viens mazs. Marika kaut ko dzīvi stāstīja, žestikulēdama ar rokām, bet vīrietis klausījās viņā ar smaidu. Šī pārliecinātā sieviete ar taisnu muguru un dzīvu skatienu maz atgādināja viņa kluso sievu.
— Marika! — viņš uzsauca, pietuvojoties.
Viņa pagriezās, un viņas sejā parādījās izbrīns.
—Ko tu te dari?
— Tevi meklēju, — viņš mēģināja runāt ierasti pārliecinoši, bet nesanāca. — Mums jāparunā.
— Nu, runājam, — viņa mierīgi atbildēja un pagriezās pret savu pavadoni. — Igor, piedodiet, man jāaprunājas ar… ar bijušo vīru. Bijušo vīru? Kad viņa paspēja iesniegt šķiršanos? Igors saprotoši pamāja un aizgāja malā ar suņiem, atstājot viņus divatā.
— Tu esi mainījusies, — piezīmēja Jānis vērodams sievu. Viņa izskatījās jaunāka, svaigāka.
— Jā, esmu mainījusies, — piekrita Marika. — Par ko tu vēlējies parunāt?
— Es gribu, lai tu atgriezies mājās, — viņš pateica tieši. — Protams, bez tās suņa.
Lasi vēl: Vienkāršs, interesants triks, kā neielaist zirnekļus jūsu mājās
Marika pasmaidīja.
— Zini, es sapratu vienu svarīgu lietu. Runa nekad nebija par suni. Runa bija par to, ka tu gribēji kontrolēt katru manu soli. Bet kad tu izteici to ultimātu, tu pats man uzdāvināji iespēju būt brīvai. Un es to izmantoju.
— Kādu vēl brīvību? Tu dzīvo nezin kur, nezin ar ko!
— Es dzīvoju tur, kur man ir labi, — mierīgi atbildēja Marika. — Es palīdzu dzīvniekiem, mācos jaunu lietu. Man ir draugi, darbs, ko mīlu. Un es vairs nekad neiešu atpakaļ.
— Tad trīsdesmit kopā nodzīvotie gadi tev neko nenozīmē?
— Ne jau neko, — Marika pakratīja galvu. — Tie bija mācību gadi. Es esmu tev pateicīga par šo mācību. Bet tagad mans ceļš ved citur. Viņa piecēlās no soliņa un uzsvilpa. Iespēja uzreiz pie viņas pieskrēja un apsēdās blakus, vērīgi vērodama.
— Atā. Varbūt arī tu savu ceļu atradīsi.
Ar šiem vārdiem viņa aizgāja, un Iespēja lēnām devās viņai līdzi. Pēc dažiem soļiem viņiem pievienojās Igors ar pārējiem suņiem. Jānis noskatījās viņiem pakaļ, jūtot dīvainu tukšumu sevī. Galvā atskanēja viena vienīga doma: “Vai nu es, vai šis suns – izvēlies!” Toreiz viņš vēl nenojauta, ka izvēle jau bija izdarīta. Nevis starp viņu un suni. Bet starp dzīvi nebrīvē un brīvību. Un Marika bija izvēlējusies brīvību.
