Ja tu ieraugi šos melnos maisus kokos, vislabāk ir apiet tiem ar līkumu
3.Raisa I, 77 gadi: “Es atkal iemīlējos. Un tas ir labāk nekā jaunībā.”
Raisa I ir no tām sievietēm, kuras sev nenodod atļauju novecot. Koši sarkana lūpu krāsa, elegants zīda lakatiņš, jasmīna smarža. Viņa runā ātri, smejas no sirds — gluži kā divdesmit piecos.
— Pirms pieciem gadiem aizbraucu uz sanatoriju. Parasta atpūta — svaigs gaiss, procedūras, mierīga diena. Un tad pēkšņi — viņš. Kapteinis pensijā. Stingrs, atturīgs, bet ar ļoti siltām, labām acīm.
Sākumā vienkārši sarunājās. Tad šķita — parasti draugi. Bet pēc mēneša Raisa saprata: sirds darbojās straujāk, kad viņš ir tuvumā.
— Man ir 77, un es atkal esmu iemīlējusies. Ne “ērtības pēc”. Bet tā, kā tas bija jaunībā — ar trīsām, prieku, satraukumu pirms tikšanās. Tikai tagad es zinu, kas es esmu. Es nebaidos izskatīties muļķīgi. Es vairs neķeros pie cilvēka aiz bailēm palikt vienatnē.
Viņi dzīvo kopā — bez laulības apliecības. Taču katru vakaru dodas pastaigā, sadevušies rokās. Tāpat kā pusaudži.
Raisa I ir pārliecināta: mīlestība pēc septiņdesmit — tas nav pienākums vai kompromiss. Tā ir iespēja. Apzināta izvēle, kas var nest patiesu laimi.
Mēs bieži iedomājamies vecumdienas kā klusumu, rutīnu un noslēgtību. It kā mīlestība un tuvība būtu tikai jaunības privilēģija. Bet šīs trīs sievietes pierāda: arī pēc septiņdesmit iespējama sirds tuvība. Ne vienmēr kā “vīrs un sieva”. Bet kā siltums, cieņa un patiesa vēlēšanās būt kopā.
❓ Kā jūs domājat – vai sievietei vecumdienās ir vajadzīgas attiecības, vai tas jau ir lieki?
