— Zane, šogad es nevarēšu paņemt bērnus uz visu vasaru. Teicu visai noteikti, bet māsa…
Kad es precējos un pārvācos uz vīra māju laukos, es sapņoju par klusumu, par nesteidzīgiem vakariem, par zāles smaržu pēc lietus. Es zināju, ka darbs laukos nav nekādi joki: dārzi, siltumnīcas, lopi. Bet es tam biju gatava. Mēs ar vīru sapņojām sakārtot sadzīvi, ieguldīt zemes gabalā, radīt savu mājīgumu un tikai pēc tam domāt par bērniem. Mums nebija kur steigties.
Manai vecākajai māsai Zanei ir sava dzīve. Viņa dzīvo pilsētā, labā dzīvoklī, kopā ar vīru un trim bērniem: septiņgadīgo Mārtiņu un trīsgadīgajiem dvīņiem Madaru un Kristapu. Zane vienmēr ir bijusi enerģiska un, ja godīgi, egoiste. Vasara viņai ir brīvības laiks. Atvaļinājumi, teltis, pludmales, braucieni uz ārzemēm. Viss būtu nieks, tikai bērnus viņa sūta… pie manis.
Katru vasaru, jau trešo gadu pēc kārtas, es uz trim mēnešiem kļūstu par bezmaksas nometni. Viņa to sauc par “bērniem svaigā gaisā”. Bet patiesībā — man, līdz ausīm zemē, ar govi, zosīm un pīlēm, vēl ir jāskraida pakaļ trim nenogurdināmiem bērniem. Šogad es nolēmu — pietiek.
— Zane, — es saņēmos un piezvanīju viņai maijā, — šogad es nevarēšu paņemt bērnus uz visu vasaru.
— Kāpēc tā? — viņas balss skanēja tā, it kā es būtu iespļāvusi viņai dvēselē. — Tu taču tāpat esi laukos. Kas tev, grūti? Viņi tev pa kājām skraida — jautri taču.
— Jautri? — es iesmējos. — Man ir siltumnīcas, dārzs, vistas, govs… Es nogurstu. Man pašai sev laika nav, bet te vēl trīs mazuļi.
— Nu ko tu tā pārspīlē? Mārtiņš jau ir liels, gandrīz palīgs. Bet dvīņi — re, pagalmā skraida, viņiem ir labi.
— Tie ir mazi bērni. Viņi visu laiku jāuzmana. Viņi var aizskriet līdz upītei, apēst kaut ko ne to, nokrist. Tie nav joki.
— Tātad tu negribi man palīdzēt, ja? Tā arī pasaki. Tu doma tikai par sevi. Bez bērniem, ar vīru laukos, un tev ir grūti. Bet man, pilsētā, ar vīru un trim bērniem, ir viegli? Man atpūsties nedrīkst?
Es nopūtos.
— Es varu viņus paņemt vasaras sākumā uz divām nedēļām. Un beigās — vēl uz pāris. Bet ne visu vasaru, Zane. Piedod.
Viņa nolieca cauruli, neatsveicinājusies.
Es nodomāju — nu, vismaz pateicu godīgi. Cerēju, ka viņa sapratīs. Jo viņa par mani jau arī nepadomā, tikai par sevi.
Lasi vēl: Salāti “Kleopatra” būs kā krāšņs rotājums jūsu galdam un īsta bauda garšas kārpiņām
Bet jūnija sākumā, vēlu vakarā, kad mēs ar vīru uz terases dzērām tēju, atvērās vārtiņi.
— Tante Aiva! — iesaucās Mārtiņš, skrienot pāri pagalmam. Viņam nopakaļ vilkās dvīņi, noguruši, bet priecīgi.
— A tas jums, — teica Mārtiņš un iegrūda man rokās papīra maisu ar drēbēm. — Mamma teica, ka drīz piezvanīs. Mēs esam uz visu vasaru.
Es paliku bāla.
— Kur ir mamma?
Viņš paraustīja plecus:
— Jau aizbrauca. Mūs kaimiņš atveda.
Pēc divdesmit minūtēm pienāca īsziņa:
“Mēs rīt 4 no rīta lidojam uz Turciju. Nepārdzīvo, tev viss izdosies. Paldies!”
Es apsēdos uz sola un blenzu nekurienē. Vīrs klusējot nolika manā priekšā krūzi.
— Nu ko, bērnu nometnes direktore, apsveicu ar sezonas atklāšanu?
— Es viņai teicu, ka neņemšu viņus uz visu vasaru. — es gandrīz šņukstēju. — Es taču viņai teicu.
— Teici. Bet viņa izdarīja pa savam. Tu auklēsi viņus visu vasaru?
— Nē, — es pačukstēju. — Neauklēšu.
Nākamajā rītā mēs nosēdinājām bērnus brokastot, ieslēdzām viņiem multenes, un es uzrakstīju Zanei:
“Zane. Tu pārkāpi vienošanos. Es nevarēšu uzņemties tavu atbildību. Mums ir saimniecība. Tev ir diennakts laika, lai kaut ko izlemtu. Citādi mēs aizvedīsim bērnus pie taviem vīratēva un vīramātes.”
Atbildes nebija. Bet pēc trim stundām piezvanīja Zanes vīramāte:
— Aiva, čau. Zane mums neko nebija teikusi… Bet, ja galīgi nekā — mēs pieskatīsim. Mums bija plānots atvaļinājums, bet nu, kas jādara, jādara.
Es viņai pateicos, atvainojos simts reižu. Un nākamajā dienā mēs aizvedām bērnus uz pilsētu. Tur mūs sagaidīja viņas vīra vecāki — gados veci, labi cilvēki. Es paskaidroju situāciju, atstāju lietu sarakstu un tālruņa numurus. Pēc divām dienām piezvanīja Zane.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
