— Tu nopietni? Tu aizvedi bērnus uz pilsētu? Karstumā? Pie veciem cilvēkiem?
— Zane, es tev teicu. Es tevi brīdināju. Tu izvēli izdarīji pati.
— Tev nebija tiesību.
— Bet tev bija? Vienkārši atstāt viņus pie mums uz trim mēnešiem kā kartupeļu maisu? Bez piekrišanas? Bez prasīšanas?
Klusums. Pēc tam — signāli. Vairāk viņa nezvanīja. Nākamajā gadā — arī nē. Acīmredzot mūsu “bērnu nometne” ir slēgta uz visiem laikiem.
Mēs ar vīru atkal sākām dzīvot kā cilvēki. No rīta modāmies no gaiļa dziesmām, nevis no skriešanas. Vakarā sēdējām uz terases, klausoties sienāžos, nevis dalot multenes un nesaskaņas. Mēs bijām mierīgi. Un ziniet, kas ir pats brīnumainākais? Es nejutu ne vainas apziņu, ne nožēlu. Tikai vienu: atvieglojumu.
Skaisti salāti Jaunajam gadam — šis kārtainais mākslas darbs būs īsts šedevrs uz jūsu galda
Lasi vēl: “Tu varētu man par velti atdot mazdēla drēbītes” – paziņoja draudzene Antra, kaut es tā nedomāju
Tomēr šis klusums nesa līdzi arī pārdomas. Pagāja mēnesis, tad otrs. No Zanes nebija ne ziņas. Sociālajos tīklos redzēju bildes no Turcijas — saule, jūra un laimīgi smaidi. Ne miņas no rūpēm par to, kā klājas bērniem vai man. Tas tikai vēlreiz apstiprināja, ka mana izvēle bija pareiza. Ja es būtu piekāpusies, tas atkārtotos gadu no gada, līdz es pati salūztu.
Rudenī, kad dārzs jau bija novākts un klēts pilna ar ražu, mēs ar vīru beidzot atradām laiku sev. Aizbraucām nelielā ceļojumā gar piekrasti, bez steigas un svešiem pienākumiem. Es sapratu, ka robežu nospraušana nav egoisms — tā ir pašcieņa.
Māsa joprojām ar mani nerunā, un, lai gan tas ir skumji, es neesmu gatava maksāt ar savu dzīvi par viņas komfortu. Dažreiz ir jākļūst par “slikto tēlu”, lai beidzot kļūtu par galveno varoni savā dzīvē. Mūsu mājas tagad ir mūsu cietoksnis, nevis bezmaksas viesnīca. Un šis miers ir katra klusuma mirkļa vērts.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai uzskatāt, ka jaunākajām māsām “pēc noklusējuma” ir pienākums būt par auklēm? Rakstiet komentāros — tā ir svarīga tēma.
