Hiponatriēmijai raksturīgs bīstami zems nātrija līmenis asinīs un tā veidojas gadījumos, kad uzņemts pārāk liels daudzums ūdens.
Hiponatriēmija var izraisīt letarģiju, sliktu dūšu, krampjus un ieslīgšanu komā, ja pret šo stāvokli izturas nevērīgi, cilvēks var nomirt pāris stundu laikā.
Vadošais pētnieks Dr. Maikls Ferels, no Monašas Universitātes Melburnā, skaidro: “Ja mēs dzeram ūdeni vadoties pēc sava ķermeņa sajūtām, tad droši vien tā daudzums ir pietiekams – pareizāk būtu remdēt slāpes nevis ieviest kādu režīmu.
Pirmo reizi mēs esam atklājuši, ka ķermenis pretojas šķidruma uzņemšanai, aktivizējot rīšanu nomācošus refleksus.
Ir bijuši gadījumi, kad sportisti pirms maratonu skrējieniem izdzēruši tik daudz šķidruma, ka skrējiena laikā nomiruši, tas noticis tikai tādēļ, ka viņi vieglprātīgi sekoja ieteikumiem un uzņēma krietni vairāk šķidruma nekā nepieciešams.”
Zinātnieki lūdza cilvēkus novērtēt, cik lieli pūliņi jāpieliek, lai norītu ūdeni, eksperimentālā kārtā tika izveidoti divi to ietekmējoši apstākļi.
Ar funkcionālās magnētiskās rezonanses palīdzību tika noteikta aktivitāte dažādās smadzeņu daļās – galvenokārt koncentrējoties uz ūdens norīšanas brīdi.
Tika reģistrēti diva veida dati – ūdens dzeršana intensīva treniņa laikā, kad ir vēlme uzņemt šķidrumu un ūdens dzeršana piespiedu kārtā, kad ķermenim nav nepieciešams papildu šķidrums.
Rezultāti parādīja, ka uzņemot pārlieku lielu daudzumu šķidruma, ķermenis trīskārtīgi apgrūtina norīšanu.
Magnētiskā rezonanse uzrādīja paaugstinātu priekšējo smadzeņu daivu aktivitāti brīžos, kad cilvēks cenšas norīt ūdeni piespiedu kārtā, pretojoties ķermenim.
Zinātnieki uzskata, ka pieres smadzeņu garoza (frontal cortex) iesaistās, lai pārrakstītu rīšanas nomākšanu, lai varētu notikt šķidruma uzņemšana dzerot.
Par spīti tam Dr. Ferels apgalvo, ka vecāka gadagājuma cilvēki dienas laikā visbiežāk neuzņem pietiekošu daudzumu šķidruma, viņiem vajadzētu rūpīgi sekot līdzi ūdens uzņemšanai.
Ja ķermenī nonāk lielāks ūdens daudzums, nekā tiek izvadīts, tad asinīs esošie elektrolīti tiek atšķaidīti.
Tas ļauj ūdenim ceļot pa asinīm, nonākot šūnās un tādos orgānos kā smadzenes – ietekmējot to funkcionēšanu.
Pētījuma materiāli publicēti ASV Nacionālās Zinātņu Akadēmijas mājas lapā.
Avots: dailymail.co.uk