2003.gadā nejaušā kārtā, sabiedrības uzmanību pievērsa Barbara Streizande, kad viņa mēģināja iesūdzēt tiesā kādu profesionālu fotogrāfu par vairākiem miljoniem ASV dolāru, kā iemeslu minot savas privātās dzīves traucēšanu. Tobrīd tā bija tikai slavenību problēma, bet šobrīd sociālo mediju laikmetā, kad ikvienam ir kamera un jebkurš var kļūt par potenciālo upuri, mēs visi esam mērķi vai arī amatieri paparaci.
Kā tev rīkoties šādā situācijā? Tu no rītā ieskaties kādā no savām mīļākajām mājaslapām un ieraugi tur savu foto apakunojošā situācijā, kas kaut kādā veidā ir nonācis tur. Kādas ir tavas iespējas?
Pirmais ko tu vari izdarīt ir pieklājīgi palūgt, lai bildi izņem ārā. Nav svarīgi kam ir autortiesības uz šo fotogrāfiju, vai kas to ir ievietojis, neko citu kā palūgt tu nevari.
Džārviss Derels (Jarvis Derrell) veidotā bilžu kolekcija “She Has Had It!”, kas ievietota populārajā Instragamā un Tumblr, kur autors publicē attēlus ar dažādiem svešiniekiem ne pārāk veiksmīgās situācijās, bieži vien saņem šādus tiešus lūgumus.
„Daži to uztver kā pagodinājumu”, atzīst Derels. „Daži vispār nesaprata manu domu, bet viņiem patika īslaicīgā atpazīstamība. Un bija arī daži, kuri jutās pazemoti un aizvainoti, un lūdza nekavējoties bildi izņemt, ko es arī vienmēr izdaru, ja man pajautā.”
Arī atrodoties kameras otrā pusē var rasties ne mazāk sarežģītu jautājumu. Vai jūs ievietotu internetā bildi, kas ir ļoti smieklīga un par kuru jūs esat pilnīgi drošs, ka tā kļūs par interneta hitu, zinot to ka tas varētu pazemot konkrēto personu?
Pīters Deiviss, modes žurnāla „Daily Front Row”publikāciju direktors, kādu rītu dodoties savās ikdienas gaitās, braucot Ņujorkas metro, pamanīja kaut ko dīvainu pat priekš tādas metropoles, proti, kailu vīrieti.
„Es nekaunējos uzņemt viņa bildi”, apgalvo Deiviss. „Viņš bija pilnīgi kails metro, tāpēc es nekādā ziņā neiejaucos viņa privātajā dzīvē. Viņš pat paskatījās uz manu pusi un nedaudz pasmaidīja pēc tam kad es biju uzņēmis viņa bildi.”
Un līdz ar to rodas lielas pretrunas: tvert mirkli vai likties mierā?
„Es saņēmu dažus nosodošus tvītus par iejaukšanos šī nabaga puiša dzīvē”, Deiviss stāsta. „Mēs dzīvojam Instragam laikmetā, jebkas ir pieļaujams.”
Daudzi no šiem tvītiem pauda konsekventālisma attieksmi „nav kaitējuma, nav nozieguma” , kur viens nosoda šī fakta ētiskumu, nevis motivāciju šādai rīcībai. Lai gan motivācija var būt pazemošana, ja vien cilvēkiem tas šķiet smieklīgi un interesanti, ir pieļaujama šī materiāla ievietošana internetā.
Par piemēru ņemot vienu no Džērvisa uzņemtajām bildēm, kurā redzams apaļīgs vīrs ēdam saldējumu bikini,pārpildītā metro sastrēgumstundas laikā. „Jā, tas izskatījās ļoti uzjautrinoši”, apgalvo Džērviss. „Mana bloga mērķis ir paskatīties uz lietām no cita skatu punkta, mēģināt pamatot viņa rīcību, vienkārši tāpēc lai tas būtu citādāks”. Bet vienmēr atradīsies kāds cilvēks kas uzrakstīs kādu nievājošu komentāru.
Šā vai tā, tomēr katram pašam jāizlemj kā rīkoties, lai nepārkāptu visas robežas. No juridiskā viedokļa, ja fotogrāfija pieder jums, tad jūs varat darīt ar to ko vēlaties. Bet vai daloties ar šo fotogrāfiju, ar visu pasauli, tikai tāpēc lai pasmietos, jūs pārkāpjat ētikas normas?
Visiem cilvēkiem piemīt kaut kāda pašcieņa. Ja kāds izdara ko muļķīgu, kā jau mēs visi savu reizi, un cerams pa rokai nav viedtālrunis, vai mēs spējam nesmieties un saglabāt cieņu? Runa iet par izturēšanos pret cilvēkiem kā pret lietām, un piedalīties tajā vai provocēt to ir nepareizi.
Avots: tedtalk.com