Kad pie mums atbrauca ciemos mani draugi, tad man un sievai nācās dalīt gultu ar mūsu 3 gadus veco dēlu. Bija pārāk daudz krākšanas, knosīšanās un mazu pēdiņu man pie sejas, tāpēc es pārcēlos gulēt uz dīvāna, kas man sniedza labāko miegu, kādu nebiju piedzīvojis jau vairākus gadus.
Mani moka regulārs bezmiegs, tāpēc diennaktī guļu aptuveni 3-5 stundas, ja paveicas. Kad es dzirdu stāstus, ka cilvēki guļ 8 stundas diennaktī, tad es tam ticu tik pat ļoti kā Ziemassvētku vecītim.
Tas, kas man sniedza labo miegu uz dīvāna bija tas, ka es guļu viens- spilvens, sega un vieta tikai man vienam. Es biju nogulējis visu nakti. Mana sieva krāc un viņa apgalvo, ka tā esot grūtniecības blakusparādība. Mans darbs ir tikai gulēt blakus, klausīties viņas krākšanā, mēģināt aizmigt un klusēt. Es nedrīkstu atzīt, ka es daudz labāk gulēju viens uz dīvāna, jo mēs taču esam precējušies un viņa man sniegs vēl vienu bērnu.
Tas ir pāru mazais, netīrai noslēpums, ka liela daļa patiesībā guļ daudz labāk, kad viņi guļ vieni. Bet nevienam nepietiek dūšas to atzīt.
Ir zināmi pāri, kuri ne tikai guļ atsevišķās gultās, bet pat istabās. Viņi ir laimīgi, mīl viens otru un audzina burvīgus bērnus. Man ir sajūta, ka bieži vien tas ir pienākums, ar kuru ir jāsadzīvo. Mēs fiziski guļam viens otram blakus, bet patiesībā guļam vieni.
Gulēšana kopā patiesi ir aizgūta no seniem laikiem, kad finansiālu iemeslu dēļ, tika dalīta guļvieta. Bet tas nav vienīgais iemesls. Mēs, cilvēki, baidāmies no tumsas, no nezināmā, tāpēc mēs jūtamies drošāk, guļot kādam blakus. Tāpēc tas lieti noder, kad tev ir bail un tev blakus ir partneris pidžamā, ar kuru pārspriest bailes. Tādā veidā tās mazinot.
Avots: theatlantic.com
