Pirms dažām dienām es satikos ar savu draudzeni Elvīru. Viņai ir 50 gadi. Pēdējos pāris gadus viņa bija “lēnā meklēšanas režīmā” — gāja uz randiņiem, bet bez īpaša entuziasma
Un te, sēžot pie kafijas tases, viņa man pēkšņi pastāstīja stāstu, kas sākumā man šķita augstākā pakāpe sievišķīgai pārgalvībai.
— Iedomājies, es nesen iepazinos ar kādu vīrieti, — viņa sāka, un viņas parasti mierīgajās acīs iemirdzējās azartiska dzirksts. — Uldim ir 55 gadi. Brīvs, inteliģents, māja ārpus pilsētas. Pirmie divi randiņi pagāja vienkārši lieliski.
Es sagatavojos klausīties par skaista romāna sākumu. Bet Elvīra turpināja, un viņas nākamie vārdi lika man klausīties vēl uzmanīgāk pat acis nemirkšķinot.
— Un te, trešā randiņa beigās, es viņam paskatījos tieši acīs un pajautāju: “Uldi, tu neiebilsti, ja es palikšu pie tevis nedēļas nogalē?”
Atzīšos — šādu piedāvājumu no manas draudzenes es nebiju gaidījusi. Ko? Trešajā randiņā? Pieaugusi, sevi cienoša sieviete pati piedāvājas ciemos uz visu nedēļas nogali?
Tas taču ir tiešs ceļš uz to, lai vīrietis tevi uzskatītu par tādu, kas ielaužas viņa teritorijā. Tas ir visu nerakstīto “randiņu spēles” noteikumu pārkāpums. Bet Elvīra, redzot manu seju, tikai noslēpumaini pasmaidīja.
— Es zināju, uz ko eju. Tas bija mans tests. Galējais tests. Un viņa atbilde mani pārsteidza pat pašas gaidām. Viņš izrādījās daudz gudrāks, nekā es biju domājusi.
Elvīras stāsts varēja kļūt par tipisku sievietes izgāšanos. Bet tas izrādījās pārsteidzoši dziļa līdzība par nobriedušām attiecībām. Un par to, kāpēc piecdesmit gadu vecumā ir pēdējais laiks pārstāt spēlēt spēles.
Piedāvājums, no kura nevar atteikties
Uldis, pēc Elvīras vārdiem, bija īsts vīrišķīgas uzticamības iemiesojums. Mierīgs, pamatīgs, ar gudrām, nedaudz nogurušām acīm. Uzņēmējs.
Pirmie divi randiņi noritēja klasiskā gaisotnē — vakariņas restorānā un pēc tam pastaiga pa krastmalu. Viņi runāja par visu — bērniem, darbu, ceļojumiem. Starp viņiem parādījās tā pati “ķīmija”, kuru tik grūti atrast nobriedušā vecumā.
— Es sapratu, ka Uldis man patiešām patīk, — stāstīja Elvīra. — Bet es arī zināju, ka man nav ne laika, ne vēlmes ilgi spēlēt “neieņemamās cietokšņa” spēli.
Es jau esmu bijusi laulībā. Es zinu, kas ir sadzīve. Un esmu pārliecināta, ka jebkuru attiecību galvenais pārbaudījums ir kopdzīve. Pat īslaicīga. Un te, trešā randiņa beigās, Elvīra saņēmās drosmi.
— Viņš tieši tajā brīdī stāstīja, ka grasās pavadīt nedēļas nogali savā lauku mājā, — viņa atceras. — Un es viņu pārtraucu un uzdevu savu jautājumu:
— Uldi, tu neiebilsti, ja es palikšu pie tevis no piektdienas līdz pirmdienai?
Pēc viņas vārdiem, viņš apklusa. Mašīnā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā tikšķ pulkstenis. Elvīra bija gatava visam: pieklājīgam atteikumam, pārsteigtam “Kāpēc?”, vai kādai piezīmei. Viņa jau bija garīgi atvadījusies no šīm attiecībām.
Atbilde, kas visu mainīja
Uldis klusēja veselu mūžību. Un tad paskatījās Elvīrai acīs un pateica to, ko viņa pavisam nebija gaidījusi dzirdēt.
— Elvīra, es neiebilstu. Bet ar vienu nosacījumu.
Viņa saspringa.
— Tu paņemsi līdzi savas čības, mīļāko krūzīti, zobu birsti un to grāmatu, kuru tagad lasi. Bet es piektdienas rītā aizbraukšu uz veikalu un nopirkšu tavu mīļāko jogurtu un tēju. Un vēl. Sestdienas rītā es dzeršu kafiju uz verandas un lasīšu avīzi. Un es negribu runāt pirmo pus stundu pēc pamošanās. Bet tu, ja vēlies, vari tajā laikā ieslēgt mūziku vai pastaigāties pa dārzu. Tu nemēģināsi mani izklaidēt. Un es nejutīšos pienākuma apgrūtināts tevi izklaidēt. Mēs neizliksimies par viesiem vai saimniekiem. Mēs vienkārši pamēģināsim dzīvot blakus trīs dienas. Labi?
Tajā brīdī, stāsta Elvīra, viņa saprata — šķiet, viņa ir satikusi savu cilvēku.
Kāpēc tā notika? Patiesais slēptais iemesls
Iemesls, kāpēc Elvīra uzdeva savu provokatīvo jautājumu, nebija vēlme pēc iespējas ātrāk atzīmēt savu teritoriju. Tur slēpās kaut kas daudz noslēpumaināks…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, ka patiesībā notika
