Tas bija ģeniāls tests — vienkāršs, bet efektīvs — saderības un brieduma pārbaudījums.
— Saprot, — viņa man vēlāk paskaidroja, — ar šo vienu frāzi es pārbaudīju vairākas lietas.
1. Tests uz adekvātumu un liekulības trūkumu.
— Vīrietis, kurš piecdesmit piecu gadu vecumā sāks man lasīt morāli par pieklājību un to, ka “sievietei nevajag būt tik uzstājīgai”, man nav vajadzīgs. Mēs esam pieauguši cilvēki. Spēlēt šķīstību — tas ir liekulīgi.
2. Tests uz gatavību nopietnām attiecībām.
— Vīrietis, kurš baidās ielaist sievieti savā teritorijā pat uz trim dienām, — ir vīrietis, kurš nav gatavs attiecībām vispār. Vai nu viņš vēl nav ticis galā ar pagātni, vai arī pārāk augstu vērtē savu vientuļnieka komfortu. Viņa māja ir viņa cietoksnis. Un, ja viņš nav gatavs nolaist tiltu, nav jēgas šaut pa sienām.
3. Un pats galvenais — tests uz sadzīves saderību.
— Es negribēju tērēt mēnešus randiņos restorānos, lai pēc tam, pārvācoties kopā, atklātu, ka mēs nespējam sadzīvot vienā virtuvē. Es piedāvāju demo versiju kopdzīvei, lai redzētu,
-kā viņš uzvedas no rīta,
-kā viņš izturas pret personīgo telpu,
-kā risina sīkas sadzīves situācijas.
Trīs dienas sniedz daudz vairāk informācijas nekā trīsdesmit randiņi kafejnīcā
Bet lielākais atklājums viņai bija viņa atbilde. Viņa atbilde nebija tikai piekrišana. Tas bija pret piedāvājums, kas atklāja viņa briedumu.
— Viņš neteica vienkārši “jā”, — saka Elvīra. — Viņš sadzirdēja manu neizteikto vēstījumu un atbildēja uz to. Ar savu jautājumu es teicu: “Nespēlēsim, dzīvosim.” Un viņš atbildēja: “Labi, dzīvosim. Lūk, mani noteikumi un mana personīgā telpa. Un kur ir tavi?”
Viņš neuztvēra viņu kā “medījumu”, kas pats nāk rokās. Viņš uztvēra viņu kā līdzvērtīgu partneri, kuram arī ir savi ieradumi un sava komforta zona. Viņa nosacījums par čībām un krūzīti bija ģeniāls žests: “Atnes gabaliņu sava pasaules manā, un es sagatavošu savu pasauli tavai ienākšanai.” Viņš nepiedāvāja viņai izšķīst viņa sadzīvē — viņš piedāvāja apvienot divas sadzīves.
Kā viss beidzās?
Viņi pavadīja kopā šīs trīs dienas. Sestdienas rītā viņi tiešām klusējot dzēra kafiju uz verandas. Pēc tam kopā gatavoja pusdienas, strīdoties par to, cik daudz sāls likt zupā. Vakarā skatījās vecu filmu. Viņi nemēģināja viens otru iespaidot. Viņi vienkārši dzīvoja.
— Pirmdienas rītā, kad viņš mani veda uz darbu, — pabeidza savu stāstu Elvīra, — viņš teica: “Zini, šķiet, mūsu testa brauciens izdevās. Var pieteikties nākamajam.”
Atgādinu, šis ir manas draudzenes stāsts.
