Cilvēki jau vairāku gadsimtu gaitā ir uzdevuši sev jautājumu “Kas es esmu?” un vienmēr izmisīgi tiek meklēta atbilde, kuru ir ļoti grūti atrast.
Mēs sastāvam no daudziem asinsvadiem, daudziem kilogramiem miesas un litiem asiņu. Tomēr šāda atbilde ļoti reti kad apmierina cilvēkus. Vai tu kādreiz esi aizdomājies par savu esību, dzīves jēgu un savu dzīves mērķi?
Zinātnieki cenšas mūsu vietā rast atbildes uz dažnedažādākajiem jautājumiem. Uz jautājumiem, kurus mēs reizēm pat neiedomājamies uzdot. Cilvēka dabiskā vēlme ir iet un uzzināt, meklēt un atrast. Daži šo meklēšanas ceļu aizmirst un pamet novārtā, ikdienas rutīnā un darbu steigā. Ikdiena ir kļuvusi tik ļoti pelēka, ka cilvēki aizmirst elpot.
Būtu patīkami domāt, ka šajā atbilžu laikmetā varētu būt kāds mūžīgais jautājums. Ne par Dievu vai dzīves jēgu, bet tikai par cilvēkiem un par to, kā mēs darbojamies. Var jau būt, ka emocijas ir tikai fizioloģijas, uzvedības un situācijas konteksta kopums un nekas vairāk. Bet varbūt tomēr tās ir kas vairāk – tām ir dziļāka nozīme, kas rodas no mūsu radītām situācijām, tās ir pārveidojamas un galu galā neizzināmas.
Avots: theatlantic.com
