Bet man ļoti patika strādāt svaigā gaisā. Kad es aicināju sievu uz vasarnīcu palīgā, viņa vienmēr atrada dažādas atrunas. Viņai nekad nebija laika pat vienkārši atbraukt mani apraudzīt.
Protams, es pie viņas braucu, jo ļoti skumu viens pats ciematā. Kaut arī bijām attālinājušies, tomēr negribēju viņu atstāt. Taču kādā reizē mēs nopietni sastrīdējāmies, un es nolēmu uz visu vasaru pārcelties uz vasarnīcu. Man šķita, ka mājās es neesmu vajadzīgs, un Aiga viena pati labi tiek galā.
Jaunas dzīve sākums jeb večuka kļūda?
Drīz sāku saprast, ka vientulība pamazām sāk mazināties. Kļuva vieglāk dzīvot. Mani sāka apmeklēt vasarnīcas kaimiņiene Liene, kura atnesa mājās ceptus pīrāgus un palīdzēja saimniecībā. Kad sieva kārtējo reizi atteicās pie manis atbraukt, es uzaicināju Lieni uz vakariņām.
Tad mūsu attiecības pārauga romānā.
Jau pagājuši septiņi mēneši, un es neesmu braucis uz mājām pie Aigas. Viņa neko pat nenojauš, un, šķiet, arī kaimiņi ne. Es arvien vairāk domāju, vai vēlos izšķirties un sākt jaunu dzīvi ar Lieni, jo pa šo laiku esam ļoti satuvinājušies.
Tomēr mani nomāc doma, ka ne dēls, ne draugi mani nesapratīs…
Es esmu pateicīgs sievai par visu, ko esam piedzīvojuši kopā. Mēs esam izgājuši caur uguni un ūdeni. Taču mūsu attiecības ir izzudušas. Es vēlos atstāt viņai dzīvokli un visu iedzīvi, jo man tagad vajadzīgs tikai miers un laime.
Kad tad vēl būs laiks padzīvot sev? Tomēr es nezinu, kā pareizi rīkoties. Varbūt kāds varētu sniegt gudru padomu.