Gaidīšanu, ka tūlīt sāks vibrēt telefons, uz ekrāna iemirdzēsies pazīstams vārds, un cauri ikdienas trokšņiem atskanēs mīļš balss: “Sveika, mamm.” Bet bieži tā vietā — klusums.
Ne jau tukšs, bet piepildīts ar domu atbalsīm, šaubas jautājumiem: “Aizmirsuši? Negrib? Vai vienkārši aizņemti?”
Agrāk tā pagāja veselas dienas. It kā starp zvaniem būtu tikai gaidīšana, bet pati dzīve — kaut kur ārpus kadra, nākotnē. Līdz pienāca atklāsme: dzīve beidzas ne tad, kad cilvēks aiziet aizsaulē, bet tad, kad viņš vairs nav savas dzīves galvenais varonis.
Un tieši no šī brīža viss sākās pa īstam.
1. Dzīve vairs nav fons gaidīšanai
Kad cilvēks nepārtraukti gaida, viņš it kā sastingst. Neieslēdz mūziku, lai nepalaistu garām zvanu. Neiziet no mājas. Nesāk neko jaunu. Viss “pēc tam”, jo jebkurā brīdī var taču piezvanīt tas “svarīgais zvans”.
Bet tad — klusums. Un diena pagājusi. Ne nodzīvota, bet noklausīta, kā slikts radio pārraidījums.
Tagad viss citādi. Rīts sākas ar iemīļotām melodijām. Deja virtuvē ar mitrām rokām un karoti plaukstā. Telefons — citā istabā. Kurš patiešām gribēs, tas piezvanīs vēlreiz. Galvenais, ka diena ir nodzīvota, nevis vienkārši nosēdēta.
2. Jauna ģimene no nejaušām satikšanām
Ģimene — Tie ir cilvēki, kas ir līdzās, kad gribas pateikt kaut ko skaļi. Tie, kas dzird ne tikai vārdus, bet arī pauzes starp tiem.
Sākumā tā bija kaimiņiene uz soliņa. Pēc tam — sieviete no veikala. Tad — meitene parkā. Kāds piedāvāja pastaigāties kopā, kāds — padalījās ar recepti. Tā dzima mazas savienības, siltas un dzīvas. Ar vienu — filmu apspriešana sestdienās, ar otru — grāmatu apmaiņa.
Tā nav bērnu aizvietošana. Tas ir kā silts pleds — ne tas, ko tev uzdāvināja, bet tas, ko pati izvēlējies un aptinies ap sevi. Tas, kas patiesi silda.
3. Atcerēties, kas tu esi, kad neesi tikai “mamma”
Loma — lieta tāda. Tā ievelk. It īpaši, ja tā ir mātes loma. Pamazām viss pārējais izzūd. Vaļasprieki? Vēlmes? Sapņi? Tie paliek kaut kur pagātnē — jaunībā, pirms studijām, pirms pienākumu kalna.
Reiz rokās nonāca kastīte ar pērlītēm. Atcerējos — reiz tas man patiešām patika. Tagad no tām top auskari. Spilgti, dzīvespriecīgi. Kāds tos ar prieku nēsā, kāds tikai paskatās un pasmaida. Galvenais — rokas rada, un dvēsele atdzīvojas.
4. Ne pilītes vairs no uzbāzības
Agrāk zvani bija tikai vienā virzienā. Sākumā ar prieku, tad ar satraukumu. Pēc tam — ar pazemojuma piegaršu. “Vai es uzbāžos?” — jautājums, kas sāp vēl vairāk nekā klusums.
Tagad ir jauns likums: pašai pirmajai nezvanīt. Ja atcerēsies — labi. Ja ne — tas ir viņu ceļš.
Lasi vēl: Aizmirstiet par veikalā iegādāto augsni- gatavojam savu, ideālo zemes maisījumu stādiem: kur un ko rakt rudenī
“Mīlestība nav pastāvīga kontrole. Tā ir brīvība būt līdzās pat no attāluma,”.
Izrādās, tas attiecas arī uz mātes mīlestību.
5. Pierakstu klade — veids, kā atcerēties sevi
Parasta burtnīca. Bez paroles. Ar uzlīmēm, marķieriem, ar nelielu haosu iekšā. Tur pierakstīts viss: Tantes ievārījuma recepte no septītā stāva, sapnis, kur skrēju basām kājām pa ezeru, un meitenes teiktais autobusā: “Vecmāmiņa — tā ir kā mīksta varavīksne.”
Pārlasot, pārsteidzies. Cik daudz visa tevī ir. Un tas viss — dzīvs, īsts, neizdomāts.
6. Klusums — tas nav nekas slikts
Kad paliek tikai klusums, sākumā šķiet, ka tas nozīmē vientulību. Bet tad nāk sapratne: klusums ir kā balta lapa. Gribi — raksti, gribi — zīmē.
Uzvāri tēju, paņem skaistu krūzīti — ne svētkiem, bet vienkārši tāpat. Apsēdies pie loga. Klausies, kā vējā čaukst koki. It kā kāds būtu blakus. Un jā — tas esi tu pati, blakus sev.
7. Pieņemt, ka bērni nav visas pasaules centrs
Visgrūtākais — palaist vaļā. Ne ar aizvainojumu, bet ar sapratni. Jo tik bieži sieviete, kļūstot par māti, aizmirst būt pati. Viss bērniem. Viss caur prizmu: “Vai es esmu vajadzīga?”
“Dzīve nekad nekļūst nepanesama apstākļu dēļ — tikai tad, ja tai trūkst jēgas un mērķa.”
Tagad jēga ir katrā dienā — brīdī, sarunā ar sevi, rīta tējā, jaunajos auskaros, garāmgājēja smaidā. Bērni ir daļa no stāsta, bet ne visa grāmata.
Telefons vairs nenosaka, vai diena ir laba. Tas vienkārši guļ malā. Bet dzīve — turpinās. Ne pa pusei, ne starp rindām, bet pilnībā.
Lasi vēl: Veca metode, un tualete spīd kā jauna: vecmāmiņas paņēmiens pret aplikumu
Jo galvenā balss nav klausulē. Tā ir iekšā. Un beidzot tā skan skaidri.
