Gandrīz desmit gadus dzīvoju un strādāju ārzemēs, lai atbalstītu dēla dzīves uzsākšanu. Nesen devos viņu apciemot. Biju iecerējis vienkāršu ģimenes vakaru, taču saruna ievirzījās nedaudz citādāk, nekā biju gaidījusi.
Katrā paaudzē un ģimenē ir savi uzskati, un dažreiz tie vienkārši nesakrīt. Tagad apsveru domu atgriezties ierastajā ritmā ārzemēs un ļaut katram turpināt savu ceļu ar sapratni un cieņu.
Dalos ar savu stāstu un ceru uz jūsu atbalstu. 👇
Es biju pieradusies pie vientulības, bet nekad nebiju iedomājusies, ka kādā vakarā tā varēs justies tik īpaši.
Spānijā dzīvoju jau vairāk nekā desmit gadus. Ne tāpēc, ka mājās viss būtu slikti, bet lai nodrošinātu sava dēla nākotni. Strādāju bez apstājas, reizēm vienlaikus vairākās darbavietās, taupīju katru santīmu, lai viņš varētu mācīties un nekad nejustu trūkumu.
Gadu gaitā viņš absolvējis prestižu universitāti, atradis labu darbu IT uzņēmumā un apprecējies. Es atbalstīju viņu finansiāli kāzās un pat devu ievērojamu ieguldījumu automašīnas iegādei.
— Mammu, pietiek, atgriezies mājās un atpūties, tu to patiešām esi pelnījusi, — Mareks bieži man to teica.
Taču es vairs nevarēju tā turpināt. Spānijā man ir vienkārša, bet stabila dzīve. Es biju pieradusi pie šī ritma, klimata un apkārtējiem cilvēkiem. Tomēr šajā ziemā pieņēmu lēmumu atbraukt mājās.
Mareks mani sagaidīja lidostā kopā ar sievu. Katrīne… Nevaru teikt, ka viņa man nepatīk. Skaista, izaudzināta, taču vienmēr izturas ar aukstu pieklājību. Kā runātu nevis ar bērnu nākotnes vecmāti, bet gan ar svešu cilvēku.
Es atvedu viņiem no Spānijas dārgus gardumus, un uzreiz ķēros pie ēdiena gatavošanas un mājas sakopšanas. Gribēju, lai vakars būtu īpašs. Taču viss beidzās tā, ka es joprojām nevaru atgūties.
Pie galda, kad pasniedza vīnu un atmosfēra kļuva mazliet siltāka, es beidzot jautāju:
— Katrīne, vai jūs ar Mareku neplānojat bērnus? Tik ļoti gribas padarboties ar mazbērniem, kamēr spēka vēl ir.
Katrīne nolika dakšiņu, paskatījās uz mani ar vieglu smaidu un mierīgi atbildēja:
