— Varbūt jūs mums gribētu nopirkt dzīvokli?
Es neuzreiz sapratu, ko viņa teica.
— Ko tu teici?
— Jūs taču strādājāt ļoti daudz. Varbūt vajadzētu palīdzēt ar dzīvokli, ja vēlaties tik ļoti iesaistīties mūsu dzīvē?
Kamols kaklā, iekšā tukšums.
— Jūs nopietni? Es tik daudz gadu ieguldīju jūsu vīrā, un tagad man saka, ka jums vēl ir par maz?
Katja vienkārši pacēla plecus.
Ģimenes vakariņu laikā uzdevu meitai pavisam vienkāršu jautājumu, kas mainīja vakara gaitu:
— Mēs tagad dzīvojam īrētā. Vai tiešām vēlaties, lai jūsu mazbērni aug tādos apstākļos?
Es vienkārši neizturēju.
— Es jau esmu gana daudz izdarījusi jūsu labā. Tagad strādāju priekš sevis!
Mareks iejaucās, mēģinot mūs nomierināt:
— Māmiņa, Katrīne, beidziet nu jūs abas!
Taču bija jau par vēlu. Katrīne piecēlās no galda un aizvēra durvis. Mareks nopūtās un paskatījās uz mani, it kā viss būtu sarežģīti.
Tajā naktī es nespēju aizvērt acis. Nepārtraukti domāju: par ko es visu šo laiku dzīvoju? Kāpēc pēc visa mana darba tagad dzirdu šādas lietas?
Varbūt tiešām atgriezties Spānijā un vairs nekad neatgriezties šeit?..
