Valdis brauca no dārza mājas uz pilsētu. Ārā tumšs, lietus līst jau trešo dienu. Pa radio pļāpā par dolāra kursu, bet viņš domā savas domas: ko gan tagad darīt
Linda mājās burkšķēja:
— Zem kājām grozies! Atrodi sev kādu nodarbi. Nodarbi. Kādu nodarbi sešdesmit divu gadu vecumā? Tā viņš brauca un domāja. Līdz ieraudzīja — pie ceļa malas kaut kas guļ. Mazs. Bet acīmredzami kustās. Viņš piebremzēja. Izgāja lietū. Kucēns. Tāds pavisam maziņš, samircis. Viss dreb, actiņas tikko veras. Nekādas šķirnes — īsts krancis. Sīciņš. Klusiņām čiepst.
— Nu gan kāds, — nomurmināja Valdis, paceļot mazo. — Izmetis tevi kā miskasti. Kucēns ielīda viņa jakā un apklusa. Uzreiz uzticējās. Bez šaubām. Un tik vienkārši Bet cilvēki visu mūžu viens otru nevar saprast. Mājās, protams, lielas sarunas.
— Tu joka vai?! — Linda iepleta rokas. — Kāpēc atnesi šo dzīvnieku?
— Nosals taču uz ielas.
— Nu un!
Bet paskatījās uz mazo — un atmaiga. Kā vienmēr. Sirds viņai laba, tikai raksturs tāds, dzelkšņains.
— Labi, — nopūtās. — Tikai uz laiku! Varbūt kādam iedosim. Nosauca par Bimu. Pēc vecās filmas. Valdis vēl bērnībā bija skatījies — par puiku un suni. Pirmās nedēļas Bims bija kā parasts kucēns. Nakts laikā gaudoja. Linda burkšķēja, bet baroja no rokas. No rīta pirmā lieta — pie bļodiņas. Iebērt barību, ieliet ūdeni. Dienā — pastaigāties pagalmā. Vakarā — izķemmēt spalvu.
— Skaties, kā viņš uz tevi skatās, — teica Linda. — Itin kā bērns. Un tiešām. Bimam acis bija gudras. Saprata visu no pusvārda. Bet augot sāka manīt dīvainības. Nevis rej, bet kaut kādas trallina. Tik augsti, gandrīz kā putna dziesma. Un Bims auga. Tikai kaut kā nepareizi. Purna gals stiepās. Ausis kļuva smailas. Bet aste! Pūkaina, kā kam? Valdis nevarēja saprast.
— Dīvaina šķirne, — bubināja viņš, aplūkojot Bimu. — Kāds metiss. Bet kaimiņi jau sāka smīkņāt.
— Redzēji Valda sunīti? — ķiķināja tante Zina aiz žoga. — Tāda interesanta… īpaša.
— Krancis un krancis, — atbildēja Valdis. — Bet gudrs. Tomēr sirdī šaubas mita. Kaut kas ar Bimu nebija kārtībā. Kaut kas ļoti nebija kārtībā. Bet dzīvnieks pa to laiku bija galīgi apmeties. Skraidīja pa māju, izpētīja katru stūri. Un vēl parādījās smarža. Tāds kā muskuss.
— Valdi, — kādu dienu teica Linda. — Bet viņš tiešām ir suns? Viktors sastinga ar telefonu rokās. Vai tiešām?
Kad patiesība kļūst acīmredzama
Patiesība ir ar vienu paradumu — uzpeldēt visnepiemērotākajā brīdī. Pēc mēneša Bims bija kaķa lielumā. Garš, lokans. Skraidīja pa māju kā čūska — viss lokās. Bet purns… Ak Dievs, kāds tas suns? Asa, viltīga. Acis kā lodītes mirdz, melnais deguntiņš raustās. Un zobi! Sīki, asi — noteikti ne suņa.
— Valdi, — teica Linda no rīta, skatoties uz guļošo Bimu. — Bet kā viņš izdveš skaņas?
— Kā visi.
— Nē. Paklausies.
Valdis ieklausījās. Bims smilkstēja, turklāt ļoti dīvaini. Ne kā suns. Drīzāk kā kāmis. Ātri-ātri, ar deguntiņu.
— Varbūt kaut kas kaiš? — nedroši ieminējās Valdis. Bet dvēselē jau auga nojauta. Un tad vēl kaimiņi uzdzīvojās. Tante Zina tagad speciāli nāca pie žoga, kad Valdis ar Bimu gāja pastaigāties.
— Ak, kāds interesants sunītis! — viņa runāja saldi. — Un kā tad sauc to šķirni?
— Krancis, — nomurmināja Valdis.
— Nu beidziet? Bet man šķiet — kāds sesks.
Sesks! Vārds sita kā zibens. Valdis pat paklupa. Sesks. Un taču līdzīgs. Skrēja mājās. Ieslēdza datoru — mazdēls bija iemācījis lietot internetu. Ierakstīja meklētājā: «kā izskatās sesks». Un apstājās… Fotogrāfijas. Desmitiem fotogrāfiju. Un visi — gluži kā Bims! Garš augums. Smails purns. Mazas austiņas. Pūkaina aste. Pat krāsojums tas pats — sarkanīgi brūns.
— Linda! — viņš sauca sievu drebošā balsī. — Nāc šurp! Viņa atskrēja, paskatījās uz ekrānu — un ieelsojās.
— Bet tas taču…
— Sesks, — izelpoja viņš. — Parasts sesks. Minūti klusēja. Pārdomāja.
— Nu un kas tagad? — klusi pajautāja Linda.
— Nezinu.
Bet Bims pa to laiku pamodās. Pieskrēja pie viņiem, piecēlās uz pakaļkājām, ar priekškājām atbalstījās pret Valda ceļiem. Paskatījās ar uzticīgām acīm. Valdis noglāstīja Bima galviņu. Tas pielipa ar vaigu pie viņa rokas. Nu kāda gan starpība — suns vai sesks? — nodomāja viņš. Dzīva radība. Un uzticas man. Nākamajā dienā, kad Valdis izgāja ar Bimu pagalmā, viņu satika onkulis no piektās mājas.
— Nu, ko, — viņš smiedamies sacīja. — Rādi savu sunīti.
— Ko tur rādīt? — nomurmināja Valdis. — Parasts suns.
— Tiešām? — iesmējās onkulis. — Bet man šķiet — sesks! Un iesmējās. Skaļi.
— Varbūt vēl teiksiet — jenots? — mēģināja pajokot Valdis.
— Nē, sesks kā sesks, — neatlaidās onkulis . — Galvenais, lai tu viņu zoodārzā nepazaudē! Atkal smiekli. Valdis paņēma Bimu rokās un devās mājās. Bet aiz muguras dzirdēja:
— Re, nu jocīgs! Sesku par suni noturējis!
— Ko gan no viņa paņemt — pensionārs.
— Brilles jāmaina!
Mājās Linda uzreiz visu saprata pēc vīra sejas.
— Smējās? — viņa jautāja.
— Smējās, — Valdis pamāja.
— Un ko tu teici?
— Neko. Ko lai pasaka? Apsēdās virtuvē. Klusēja. Bims bija iekārtojies pie Valda kājām un snauda.
— Varbūt tiešām atdot kādam? — nedroši ieminējās Linda. — Labās rokās. Valdis paskatījās uz sievu. Tad uz Bimu.
— Es viņu mīlu, — Valdis pamāja uz Bimu. — Sesks ta sesks. Un kas par to?
Bet tad notika nelaime
Palicis viens mājās, Bims sastrādāja nedarbus. Ielīda drēbju skapī un… sagrauza viņas labāko kleitu.
— Cik tad var? Viņš taču visu mājā sabojās! Un vēl smaka. Tā pati muskusa smaka kļuva stiprāka. Katru dienu vēdināja — nelīdzēja.
Valdis sēdēja ar Bimu uz ceļiem, glāstīja viņa kažociņu. Bet tas skatījās uz viņu ar tik uzticīgām acīm. Ko lai tagad dara? — viņš domāja. Pagalmā smējās kaimiņu bērni:
— Onkulis ar sesku pastaigā! Un Valdis saprata: tā dzīvot vairs nevar. Jāpieņem lēmums. No rīta pamodināja troksnis. Virtuvē notika kaut kas prātam neaptverams. Bims kaut kā bija ticis līdz augšējai plauktam un nogāzis visas ievārījuma burkas. Grīda bija pārlieta ar lipīgu sarkanu masu.
Lasi vēl: Kaimiņiene bieži viesojās, baudīja šašliku un smaidīja, bet kādu dienu es viņai uzdevu jautājumu
— Valdi! Viss! Pietiek! Viņa stāvēja virtuvē halātā, māja ar rokām. Mati izpūruši.
—Tā vairs nevar! Dzirdi? Nevar! Bims sēdēja stūrī, viss notraipīts ar ievārījumu. Tāds vainīgs, ar iekārtu asti. Viņa rādīja uz postījumiem. — Paskaties, ko viņš sastrādājis! Vakar vadus sagrauza — televizors gandrīz aizdegās! Bet aizvakar… Saraksts sanāca iespaidīgs. Valdis klausījās.
— Ņem viņu prom! Šodien pat! Vai arī es aizeju pie māsas! Ultimāts. Valdis paskatījās uz sievu.
— Linda.
— Nē! — Viņa pagriezās. — Izvēlies: vai nu viņš, vai es. Un aizgāja guļamistabā. Valdis palika viens ar Bimu. Sesks pielīda pie viņa, pieglaudās pie kājas. Atstāja sarkanu svītru uz biksēm.
— Nu, ko tu, Bimuli, — čukstēja Valdis. — Kāpēc tā? Paņēma viņu rokās. Tas saritinājās kamoliņā, iebāza purniņu viņa kreklā. Uzticas, — nodomāja Valdis. Vēl aizvien uzticas. Viņš piezvanīja uz zoodārzu. Ilgi skaidroja situāciju.
— Sesks, sakāt? — pārprasīja darbinieks. — Bet dokumenti ir?
— Kādi dokumenti? Es viņu uz šosejas atradu.
— Tad problēma. Bez dokumentiem nepieņemam.
— Bet kur lai es viņu lieku?
— Meklējiet saimniekus. Varbūt kāds pazaudējis. Saimniekus. Kādi vēl saimnieki? Kas izmet sesku uz šosejas? Līdz pusdienām Valdis bija pilnīgi piekusis. Sēdēja virtuvē, raudzījās uz novākto nekārtību. Bims gulēja blakus, miegains. Varbūt tiešām palaist brīvībā? — viņš domāja. Mežā kādā. Pats jau nu izdzīvos. Bet tūlīt pats sev iebilda. Mājas dzīvnieks mežā? Viņš jau pēc dienas būs beigas!
Un vakarā notika tas, kas visu mainīja…
Turpinājumu lasi otrajā lapā
