Kaimiņu puisēns tantes Zinas mazdēls — ielūkojās sētā.
— Onkuli, — viņš bikli sacīja. — Vai drīkst paskatīties uz jūsu Bimu? Valdis pārsteigts.
— Kāpēc tev?
— Tāpat vien. Es seskus tikai internetā redzējis. Bims tieši tad rosījās pagalmā. Skrēja pa apli, lēkāja. Puisēns skatījās ar lielām acīm.
— Cik skaists, — viņš nočukstēja. — Un tik gudrs! Skatieties, kā viņš uz mani skatās!
Bims tiešām apstājās. Skatījās acīs ar savām dzeltenajām ačtelēm. Un tad pieskrēja pie žoga. Piestājās uz pakaļkājām, ar priekšķepām atbalstījās pret dēļiem.
— Viņš mani pazina! Vai drīkst viņu paglaudīt? Valdis atvēra vārtiņus. Zēns uzmanīgi pastiepa roku. Bims ostīja, tad nolaizīja.
— Oi, cik mīļš! Vai drīkst ar viņu paspēlēties?
— Ko teiks vecmāmiņa?
— Ai, viņa vasarnīcā! Atbrauks tikai rīt! Un viņi spēlēja. Zēns meta kociņu — Bims nesa atpakaļ. Slēpās aiz koka — sesks meklēja. Puika smējās tā, kā Valdis nekad nebija viņu dzirdējis.
— Zināt, ko, onkul, — zēns sacīja atvadoties. — Man vienalga, ka viņš nav suns. Viņš labāks par suni!
— Kāpēc?
— Nu, viņš īpašs. Vienīgais tāds. Ne tāds kā visiem. Vakarā, kad puisis aizgāja, Valdis ilgi stāvēja pagalmā. Domāja. Linda uz vakariņām tā arī neiznāca. Sēdēja guļamistabā, demonstratīvi klusēja. Valdis uzcepa sev omleti. Pabaroja Bimu. Tas, paēdis, iekārtojās viņam pie kājām.
— Nu, Bimuli, — Valdis sacīja. — Ko lai darām? Sesks pacēla purniņu. Paskatījās uz saimnieku ar tik uzticīgām acīm. Un Valdis pēkšņi visu saprata.
Kad laipnība uzvar
Nākamajā rītā Valdis piecēlās ar stingru lēmumu. Linda sēdēja virtuvē, dzēra tēju. Demonstratīvi klusēja. Valdis apsēdās pretī.
— Es izlēmu, — viņš mierīgi sacīja.
— Un? — Viņa pat nepaceļot acis.
— Bims paliek.
Klusums. Linda lēnām nolika krūzi.
— Tātad tu izvēlējies, — viņa klusi sacīja.
— Izvēlējos. Bet ne to, ko tu domā. Valdis satvēra viņas rokas.
— Linda, es tevi mīlu. Bet atdot to, kurš man uzticas… Es nevaru. Saprati? Nevaru.
Linda ilgi raudzījās uz vīru. Pētīja, it kā pirmo reizi redzētu.
— Tu esi mainījies, — viņa beidzot sacīja.
Lasi vēl: Aizmirstiet par tomātu stādiem uz palodzes, lūk unikāls veids, kā ziemā stādīt tomātus
Tajā brīdī sētā ielūkojās puisēns.
— Onkul! Vai drīkst atkal ar Bimu paspēlēties?
— Protams! Zēns iemirdzējās. Un Bims, izdzirdējis pazīstamo balsi, izšāvās no mājas kā raķete. Linda skatījās pa logu uz spēlējošajiem — bērnu un sesku.
— Redzi, kā viņš priecājas? — sacīja Valdis. — Tas Andrītis. Pirmoreiz redzu viņu tik laimīgu.
— Viņš vientuļš zēns, — piekrita sieva. — Draugu viņam nav.
— Bet tagad ir. Īpašs draugs.
Vakarā Linda uztaisīja Bimam jaunu guļvietu. Mīkstu, ērtu.
— Ja jau paliek, — viņa nomurmināja, — tad lai vismaz dzīvo kā pienākas.
Un pēc nedēļas notika brīnums…
Tante Zina pati atnāca pie Valda. Grozījās pie vārtiņiem, nevarēja saņemties ienākt.
— Valdi, — viņa beidzot sacīja. — Vai drīkst palūgt?
— Klausos.
— Mans Andrītis. Viņš tik ļoti mainījies! Kļuvis jautrs, sabiedrisks. Tas viss pateicoties jūsu Bimam. Viņš tikai par viņu runā.
— Labs jums puisēns. Labsirdīgs.
— Tā nu lūk, — Zina saņēmās. — Vai drīkst Andrītim turpmāk pie jums nākt? Ar sesku spēlēties? Jūs neiebilstat?
— Protams, lai nāk. Bimam arī patīk ar viņu spēlēties. Pēc mēneša pie Andrīša pievienojās vēl divi zēni. Tad meitene no kaimiņu pagalma. Pat rinda izveidojās — visi gribēja redzēt dresēto sesku.
— Onkul, — reiz Andrītis jautāja. — Vai jūs cirkā nestrādājat?
— Nē, dēls. Kāpēc?
— Nu, Bims tādus trikus rāda! Varbūt viņu cirkā dot? Valdis iesmējās.
— Nē gan. Viņš mums mājas mākslinieks. Un tagad kaimiņi sveicinājās ar cieņu. Interesējās par Bimu.
— Re, kā, — teica onkulis no kaimiņ mājas. — Bet mēs domājām — muļķība kaut kāda. Bet izrādās — jums talants! Valdis tikai smaidīja. Cilvēki — jocīgi radījumi. Vakar smējās, šodien draudzīgi smaida. Vakarā viņš sēdēja pagalmā, skatījās uz spēlējošiem bērniem un Bimu. Linda atnesa tēju, apsēdās blakus. Valdis apķēra sievu.
— Zini, Linda? Es sapratu vienu lietu. Laipnība nav tajā, lai visiem patiktu. Bet tajā, lai nepieviltu tos, kas tev uzticas. Bims pieskrēja pie viņiem, piecēlās pakaļkājās. Valdis pakasīja viņu aiz ausīm.
— Vai ne, Bimuli? Mēs esam draugi. Un mums vienalga, ko teiks cilvēki. Sesks tikai iečiepstējās atbildē. Piekrīt.
