4. Īstā jūra ir klusums, nevis “animācija”
Es mīlu jūru. Bet citu. Ne tādu, kur no katras ēstuves skan mūzika, kur pludmales konkursi norit režīmā “davai-davai”, kur pieauguši cilvēki sacenšas, kuram skaļāka skaļruņa mūzika. Īstā jūra — tā runā, čukst, elpo. Tā nekliedz un neburbuļo no tūristu pārpilnības. Ja jau braukt pie jūras — tad oktobrī. Vai martā. Nesezonā. Kad pludmales tukšas, bet ūdens tīrs.
5. Vasara — lai būtu mājās
Paradokss: mēs visu gadu gaidām sauli, bet, kad tā beidzot ir klāt, aizbraucam no tās prom. Es — palieku. Staigāju basām kājām pa zāli. Vāru piparmētru tēju, salasītu no rīta. Glāstu kaķi. Cepu ķiršu plātsmaizi. Ēdu avenes no krūma — neskaitot kalorijas un nedomājot, ka aiz muguras rindā stāv vēl kāds, kurš arī grib. Mans atvaļinājums — nav bēgšana. Tas ir satikšanās ar sevi, ar savu ritmu, nevis skriešana pakaļ svešam grafikam.
6. Jūra nelīdz, ja esi uzvilkts
Tu stāvi rindā pēc kukurūzas, strīdies ar taksistu, kurš “brauca nepareizi”, un ieelpo svešu dūmu no blakus dvieļa. Kāda te atpūta? Organisms neatpūšas — tas cieš. Atvaļinājumam nav jābūt balvai par izturību vai nervu izturības pārbaudījumam. Ja pēc ceļojuma vēl vajag trīs nedēļas, lai vispār atietu, tad kaut kas nav bijis pareizi. Pat ja bildes sanāca lieliskas. Un jūs — līdz pēdējam rezervējat jūras ceļojumu vasarai? Vai jau sākat šaubīties, vai tas tiešām ir tā vērts?
Godīgi — kad pēdējo reizi jūs patiešām atpūtāties pie jūras?
