Vakarā Artis ar vilcienu devās uz laukiem pie radiniekiem. Viņš brauca, zinot, ka viņu tur negaida, ka viņu neaicināja un arī neaicinās un tomēr viņš brauca
Brauca tāpēc, ka pirms trim dienām Artis kaut ko uzzināja. Un tagad, pateicoties šīm zināšanām, viņš plānoja daudz ko saņemt no saviem radiniekiem. „Par visu samaksās,” domāja Artis, skatoties pa logu.
— Arti, tas esi tu? — viņš dzirdēja balsi. Artis pagriezās un ieraudzīja Māri.
— Neatpazīsti mani? — priecīgi pārsteigts jautāja Māris. — Skolas draugu neatpazīsti? Bet es tevi uzreiz atpazinu.
— Nu kā tad „neatpazinu”? — teica Artis. — Atpazinu. Tu gandrīz nemaz neesi mainījies.
— Un tu arī neesi mainījies. Gandrīz.
„Nē,” nodomāja Artis, „tieši es gan esmu mainījies. Un vēl kā. Un drīz tu to sapratīsi.” Māris apsēdās pretī.
— Iedomājies, es braucu uz vasarnīcu, — paziņoja Māris. — Man ir vasarnīca pilsētas piemalē. Precīzāk, ne man. Sievai. Precīzāk — viņas mātei. Tātad, manai sievasmātei. Bet šodien sievasmāte aizbrauca uz pilsētu. Tāpēc es braucu uz vasarnīcu. Un tu?
— Es arī — uz vasarnīcu. Pie radiniekiem. Mūsu dzimtas galvai, Ivaram, šodien ir dzimšanas diena. Astoņdesmit gadi. Tāpēc viņi visi tur ir sapulcējušies. Uz vasarnīcu, pēc tradīcijas – lai svinētu. Tāds mums ģimenē ir paradums. Vectēva Ivara dzimšanas dienu svinēt vasarnīcā.
Jaunietis, kas mācās Amerikā, salīdzina cik Latvijā skolēniem patiesībā ir liela stundu pārslodze
— Pie radiniekiem — tas jau ir labi. Turklāt uz dzimšanas dienu.
— Nekā laba.
— Kā tā?
— Tā. Mani radinieki mani neaicina. Viņiem nepatīk, ka es nenodarbojos ar neko jēdzīgu, turklāt es esmu trīsreiz šķīries.
— Nu gan.
— Bet visvairāk viņiem nepatīk tas, ka es savām bijušajām sievām nemaksāju un nemaz nedomāju to darīt.
— Un kāpēc?
— Kāpēc gan maksāt? Tāds man raksturs. Iespējams, tieši šī mana rakstura dēļ es arī speciāli nerunāju ar visiem saviem radiniekiem.
— Dīvainas lietas tu runā, Arti, — pārsteigts sacīja Māris. — Es tevi pat neatpazīstu. Skolā tu tāds nebiji.
„Redzi! — priecīgi nodomāja Artis. — Un tu vēl saki, ka es gandrīz neesmu mainījies.”
— Kāds „tāds” nebiju? — interesējās Artis.
— Nē, bet… Dīvaini to dzirdēt. It īpaši no tevis. Skolā tu tāds nebiji.
— Tas vēl nav nekas, Māri! Tu taču daudz ko par mani nezini. Ja zinātu, vēl vairāk brīnītos. Skolā! Skolā es biju kas? Bezvārda un bez tiesībām? Bet tagad es varu runāt par visu un visu.
— Tas gan. Bet…radiniekiem?.. Bijušajām sievām?.. Neinteresēties par saviem radiem?..
— Radi — tas vēl nieks. Bet paklausies labāk šo. Es taču nekur nestrādāju. Un nekad arī neesmu strādājis. Kopš beidzu skolu pirms divdesmit diviem gadiem, tā arī neesmu nevienā vietā strādājis.
Vectēvs devās pakaļ kaķim, kurš viņu it kā sauca, bet būtu bijis labāk, ja viņš nebūtu aizgājis
— Un no kā tad tu dzīvo?
— Sākumā dzīvoju uz sievu rēķina. Viņas mani mīlēja. Ļoti! Ir tāda mīlestība, Māri. Un tieši ar šo mīlestību viņas mani arī mīlēja.
— Jā, Arti, es atceros. Tu jau skolā patiki meitenēm. Visas bija tevī iemīlējušās.
— Un es to veiksmīgi izmantoju. Kāpēc mācīties, ja esi apprecējies? Un pēc trim gadiem man jau bija cita sieva, tad vēl un vēl…un tagad 5 gadus esmu viens.
— Un no kā tad tu dzīvo, ja tev vairs nav sievu?
— Uz radinieku rēķina. Es visiem saviem radiniekiem esmu parādā.
— Un kā tad tu atdosi?
— Nemaz netaisos. Un kad ņēmu, tad arī netaisījos atdot. Un tagad jo īpaši. Tagad viņi man ir šeit! — Artis parādīja Mārim sauju. — Te viņi man visi tagad ir.
— Vai tad tevi nemoka sirdsapziņa?
— Nē. Daudz kas moka, bet tikai ne sirdsapziņa. Jo es esmu tieši tāds, kādam man vajadzēja kļūt. Un es uzskatu, ka visās manās nedienās ir vainīgi mani radinieki.
— Ar ko tad?
— Ar to, ka viņi dzīvo labi.
Artis skaidroja savu dzīves pozīciju.
— Kā tas saprotams?
— Vienkārši. Tādi kā es ir katrā ģimenē. Sīki kaitnieki. Tāpat kā vilks mežā, lai zaķis neatslābstu. Saproti?
— Tātad tu esi kā vilks?
— Nu, varbūt ne vilks, bet savu darbu zinu. Lai radinieki neatslābstu. Jo maniem radiniekiem, visiem tiem onkuļiem, tantēm, brāļiem, māsām, brāļadēliem un māsasmeitām, viss taču kaut kā pārāk viegli nāca. Pēc manas stingras pārliecības — viss viņiem pats iekrita rokās. Nebija jāstrādā — tikai jānoliecas un jāpaņem.
— Un, protams, ja cilvēkam galvā ir tādas domas, tad viņam noteikti vajag ar tām padalīties, — domīgi teica Māris.
— Tu tā runā tāpēc, ka esi tāds pats kā viņi, — sacīja Artis. — Bet arī jūsu dzimtā ir tāds kā es. Ja pavisam godīgi? Ir?
— Ir. Un zini, kāda sakritība. Viņu arī sauc Artis. Manas sievas jaunākais brālis.
— Nu, ja jums viss tik viegli tiek, — sacīja Artis, — tad esiet tik laipni — atgrieziet arī mums, Artiem, gabaliņu no jūsu laimīgās pīrāga.
— Un ko tu?
— Ko es? Es palaidu gar ausīm. Es domāju, ka līdzjūtība pret mani neļaus radiniekiem ar mani kaut ko darīt. Tikai, kad apbraukāju visus — vienus, otrus radiniekus — un no visiem saņēmu vienu un to pašu — nelabvēlību, tad sapratu, ka no manis ir novērsušies.
— Un tad?
— Kāda iespēja?
— Interesē?
Viņa domāja, ka tas ir parasts kucēns… bet viņš viņu aizveda uz pareizā ceļa
— Ļoti. Es tāpēc interesējos, jo iedomājos par mūsu Arti. Ja nu arī viņš tāpat. Tāpat kā tu.
— Un pareizi dari.
— Un ko tad tu tādu par savējiem esi uzzinājis?
To, ko viņš uzzināja lasi otrajā lapā. Nobeigums šim stāstam pavisam negaidīts, jo Artis kādu satika
Turpinājumu lasi otrajā lapā
