Vakarā Artis ar vilcienu devās uz laukiem pie radiniekiem. Viņš brauca, zinot, ka viņu tur negaida, ka viņu neaicināja un arī neaicinās un tomēr viņš brauca
Brauca tāpēc, ka pirms trim dienām Artis kaut ko uzzināja. Un tagad, pateicoties šīm zināšanām, viņš plānoja daudz ko saņemt no saviem radiniekiem. „Par visu samaksās,” domāja Artis, skatoties pa logu.
— Arti, tas esi tu? — viņš dzirdēja balsi. Artis pagriezās un ieraudzīja Māri.
— Neatpazīsti mani? — priecīgi pārsteigts jautāja Māris. — Skolas draugu neatpazīsti? Bet es tevi uzreiz atpazinu.
— Nu kā tad „neatpazinu”? — teica Artis. — Atpazinu. Tu gandrīz nemaz neesi mainījies.
— Un tu arī neesi mainījies. Gandrīz.
„Nē,” nodomāja Artis, „tieši es gan esmu mainījies. Un vēl kā. Un drīz tu to sapratīsi.” Māris apsēdās pretī.
— Iedomājies, es braucu uz vasarnīcu, — paziņoja Māris. — Man ir vasarnīca pilsētas piemalē. Precīzāk, ne man. Sievai. Precīzāk — viņas mātei. Tātad, manai sievasmātei. Bet šodien sievasmāte aizbrauca uz pilsētu. Tāpēc es braucu uz vasarnīcu. Un tu?
— Es arī — uz vasarnīcu. Pie radiniekiem. Mūsu dzimtas galvai, Ivaram, šodien ir dzimšanas diena. Astoņdesmit gadi. Tāpēc viņi visi tur ir sapulcējušies. Uz vasarnīcu, pēc tradīcijas – lai svinētu. Tāds mums ģimenē ir paradums. Vectēva Ivara dzimšanas dienu svinēt vasarnīcā.
— Pie radiniekiem — tas jau ir labi. Turklāt uz dzimšanas dienu.
— Nekā laba.
— Kā tā?
— Tā. Mani radinieki mani neaicina. Viņiem nepatīk, ka es nenodarbojos ar neko jēdzīgu, turklāt es esmu trīsreiz šķīries.
— Nu gan.
— Bet visvairāk viņiem nepatīk tas, ka es savām bijušajām sievām nemaksāju un nemaz nedomāju to darīt.
— Un kāpēc?
— Kāpēc gan maksāt? Tāds man raksturs. Iespējams, tieši šī mana rakstura dēļ es arī speciāli nerunāju ar visiem saviem radiniekiem.
— Dīvainas lietas tu runā, Arti, — pārsteigts sacīja Māris. — Es tevi pat neatpazīstu. Skolā tu tāds nebiji.
„Redzi! — priecīgi nodomāja Artis. — Un tu vēl saki, ka es gandrīz neesmu mainījies.”
— Kāds „tāds” nebiju? — interesējās Artis.
— Nē, bet… Dīvaini to dzirdēt. It īpaši no tevis. Skolā tu tāds nebiji.
— Tas vēl nav nekas, Māri! Tu taču daudz ko par mani nezini. Ja zinātu, vēl vairāk brīnītos. Skolā! Skolā es biju kas? Bezvārda un bez tiesībām? Bet tagad es varu runāt par visu un visu.
— Tas gan. Bet…radiniekiem?.. Bijušajām sievām?.. Neinteresēties par saviem radiem?..
— Radi — tas vēl nieks. Bet paklausies labāk šo. Es taču nekur nestrādāju. Un nekad arī neesmu strādājis. Kopš beidzu skolu pirms divdesmit diviem gadiem, tā arī neesmu nevienā vietā strādājis.
— Un no kā tad tu dzīvo?
— Sākumā dzīvoju uz sievu rēķina. Viņas mani mīlēja. Ļoti! Ir tāda mīlestība, Māri. Un tieši ar šo mīlestību viņas mani arī mīlēja.
— Jā, Arti, es atceros. Tu jau skolā patiki meitenēm. Visas bija tevī iemīlējušās.
— Un es to veiksmīgi izmantoju. Kāpēc mācīties, ja esi apprecējies? Un pēc trim gadiem man jau bija cita sieva, tad vēl un vēl…un tagad 5 gadus esmu viens.
— Un no kā tad tu dzīvo, ja tev vairs nav sievu?
— Uz radinieku rēķina. Es visiem saviem radiniekiem esmu parādā.
— Un kā tad tu atdosi?
— Nemaz netaisos. Un kad ņēmu, tad arī netaisījos atdot. Un tagad jo īpaši. Tagad viņi man ir šeit! — Artis parādīja Mārim sauju. — Te viņi man visi tagad ir.
— Vai tad tevi nemoka sirdsapziņa?
— Nē. Daudz kas moka, bet tikai ne sirdsapziņa. Jo es esmu tieši tāds, kādam man vajadzēja kļūt. Un es uzskatu, ka visās manās nedienās ir vainīgi mani radinieki.
— Ar ko tad?
— Ar to, ka viņi dzīvo labi.
Artis skaidroja savu dzīves pozīciju.
— Kā tas saprotams?
— Vienkārši. Tādi kā es ir katrā ģimenē. Sīki kaitnieki. Tāpat kā vilks mežā, lai zaķis neatslābstu. Saproti?
— Tātad tu esi kā vilks?
— Nu, varbūt ne vilks, bet savu darbu zinu. Lai radinieki neatslābstu. Jo maniem radiniekiem, visiem tiem onkuļiem, tantēm, brāļiem, māsām, brāļadēliem un māsasmeitām, viss taču kaut kā pārāk viegli nāca. Pēc manas stingras pārliecības — viss viņiem pats iekrita rokās. Nebija jāstrādā — tikai jānoliecas un jāpaņem.
— Un, protams, ja cilvēkam galvā ir tādas domas, tad viņam noteikti vajag ar tām padalīties, — domīgi teica Māris.
— Tu tā runā tāpēc, ka esi tāds pats kā viņi, — sacīja Artis. — Bet arī jūsu dzimtā ir tāds kā es. Ja pavisam godīgi? Ir?
— Ir. Un zini, kāda sakritība. Viņu arī sauc Artis. Manas sievas jaunākais brālis.
— Nu, ja jums viss tik viegli tiek, — sacīja Artis, — tad esiet tik laipni — atgrieziet arī mums, Artiem, gabaliņu no jūsu laimīgās pīrāga.
— Un ko tu?
— Ko es? Es palaidu gar ausīm. Es domāju, ka līdzjūtība pret mani neļaus radiniekiem ar mani kaut ko darīt. Tikai, kad apbraukāju visus — vienus, otrus radiniekus — un no visiem saņēmu vienu un to pašu — nelabvēlību, tad sapratu, ka no manis ir novērsušies.
— Un tad?
— Kāda iespēja?
— Interesē?
— Ļoti. Es tāpēc interesējos, jo iedomājos par mūsu Arti. Ja nu arī viņš tāpat. Tāpat kā tu.
— Un pareizi dari.
— Un ko tad tu tādu par savējiem esi uzzinājis?
— Es uzzināju noslēpumu par pašu Ivaru. Kura dzimšanas dienu šodien svin vasarnīcā. Un, ja šo informāciju padarītu publisku, viņš nevarētu izvairīties. Nepietiek ar to, ka kauns kritīs uz visu ģimeni. Vēl arī materiālie zaudējumi var izrādīties milzīgi. Tik nozīmīgs ir šis noslēpums.
— Klausies, Arti. Bet tu taču teici, ka radinieki tevi negaida.
— Nu un?
— Un tomēr brauc?
— Braucu.
— Bet viņi taču negaida?
— Un ne vien negaida, bet varbūt vēl mēģinās nelaist iekšā. Teiks, lai es aizeju prom.
Es taču saku, ka mani jau sen izslēdza no to cilvēku saraksta, ko var aicināt ciemos. Jau piecus mēnešus par mani ne ziņas, ne miņas viņiem nav. Droši vien priecājas! Bet, re, es esmu te.
Iztēlojos viņu pārsteigtās sejas, kad es pēkšņi parādīšos pie viņu vasarnīcas. Viņi taču, iespējams, tajā brīdī visi būs uz verandas. Vakars. Un tad ienāku es. Iztēlojos, kas sāksies!
— Un tu par to runā ar tādu prieku?
— Priecājos, jo viss manī vārās no laimes.
— Kāpēc vārās? Tāpēc, ka sabojāsi viņiem svētkus?
— Arī tāpēc. Bet galvenais — tāpēc, ka pirms trim dienām man paveicās iegūt nozīmīgu ģimenes noslēpumu. Ko no manis slēpa. Un tagad es prasīšu no viņiem ļoti daudz. Ļoti daudz! Un viņi man to dos, tikai lai es neizpaužu šo ģimenes noslēpumu.
— Un ko tu prasīsi?
— Šo pašu vasarnīcu, uz kuru es tagad braucu.
— Vasarnīcu?
— Vasarnīcu pret klusēšanu, — teica Artis. — Ģimenes noslēpumi apmaiņā pret kvadrātmetriem.
— Un viņi piekritīs?
— Viņiem nebūs izvēles. Citādi es visu publiski atklāšu, kā mūsu dzimtas galva pirms trīsdesmit četriem gadiem, 1991. gadā savārīja. Man ir videokasete. Nejauši atradu.
Pārcilāju augšējos plauktus savā dzīvoklī, meklēju, ko varētu pārdot un atradu kārbu. Tajā — videokasete. Nolēmu paskatīties. Un paskatījos. Ieraksts, acīmredzot, veikts amatieriski. Mākslinieciska vērtība — nekāda.
— Tātad ar vasarnīcu vien tu neapstāsies?
— Protams, ka nē.
— Nākamā pietura…, — paziņoja pa skaļruni.
— Man jāizkāpj, — teica Artis. — Uz redzēšanos.
Galvā riņķoja viena vienīga doma: “Kāpēc? Par ko?” Viņš stāvēja tā vairākas minūtes, līdz aiz muguras izdzirdēja klusu troksni. Viņš pagriezās — un ieraudzīja kaķi, kas sēdēja pie viņa kājām. Tā skatījās uz viņu ar to pašu gaidu izteiksmi, kā viņš. Viņš pietupās, izstiepa pret viņu rokas, un kaķene maigi pieskārās ar purniņu viņa plaukstām. Viņas kažoka siltums mazliet sasildīja viņa nosalušo sirdi.— Nu ko, Murka, — viņš nočukstēja, — kaut kā jau dzīvosim.
