— Es uzzināju noslēpumu par pašu Ivaru. Kura dzimšanas dienu šodien svin vasarnīcā. Un, ja šo informāciju padarītu publisku, viņš nevarētu izvairīties. Nepietiek ar to, ka kauns kritīs uz visu ģimeni. Vēl arī materiālie zaudējumi var izrādīties milzīgi. Tik nozīmīgs ir šis noslēpums.
— Klausies, Arti. Bet tu taču teici, ka radinieki tevi negaida.
— Nu un?
— Un tomēr brauc?
— Braucu.
— Bet viņi taču negaida?
— Un ne vien negaida, bet varbūt vēl mēģinās nelaist iekšā. Teiks, lai es aizeju prom.
Es taču saku, ka mani jau sen izslēdza no to cilvēku saraksta, ko var aicināt ciemos. Jau piecus mēnešus par mani ne ziņas, ne miņas viņiem nav. Droši vien priecājas! Bet, re, es esmu te.
Iztēlojos viņu pārsteigtās sejas, kad es pēkšņi parādīšos pie viņu vasarnīcas. Viņi taču, iespējams, tajā brīdī visi būs uz verandas. Vakars. Un tad ienāku es. Iztēlojos, kas sāksies!
— Un tu par to runā ar tādu prieku?
— Priecājos, jo viss manī vārās no laimes.
— Kāpēc vārās? Tāpēc, ka sabojāsi viņiem svētkus?
— Arī tāpēc. Bet galvenais — tāpēc, ka pirms trim dienām man paveicās iegūt nozīmīgu ģimenes noslēpumu. Ko no manis slēpa. Un tagad es prasīšu no viņiem ļoti daudz. Ļoti daudz! Un viņi man to dos, tikai lai es neizpaužu šo ģimenes noslēpumu.
— Un ko tu prasīsi?
— Šo pašu vasarnīcu, uz kuru es tagad braucu.
— Vasarnīcu?
— Vasarnīcu pret klusēšanu, — teica Artis. — Ģimenes noslēpumi apmaiņā pret kvadrātmetriem.
— Un viņi piekritīs?
— Viņiem nebūs izvēles. Citādi es visu publiski atklāšu, kā mūsu dzimtas galva pirms trīsdesmit četriem gadiem, 1991. gadā savārīja. Man ir videokasete. Nejauši atradu.
Pārcilāju augšējos plauktus savā dzīvoklī, meklēju, ko varētu pārdot un atradu kārbu. Tajā — videokasete. Nolēmu paskatīties. Un paskatījos. Ieraksts, acīmredzot, veikts amatieriski. Mākslinieciska vērtība — nekāda.
— Tātad ar vasarnīcu vien tu neapstāsies?
— Protams, ka nē.
— Nākamā pietura…, — paziņoja pa skaļruni.
— Man jāizkāpj, — teica Artis. — Uz redzēšanos.
Galvā riņķoja viena vienīga doma: “Kāpēc? Par ko?” Viņš stāvēja tā vairākas minūtes, līdz aiz muguras izdzirdēja klusu troksni. Viņš pagriezās — un ieraudzīja kaķi, kas sēdēja pie viņa kājām. Tā skatījās uz viņu ar to pašu gaidu izteiksmi, kā viņš. Viņš pietupās, izstiepa pret viņu rokas, un kaķene maigi pieskārās ar purniņu viņa plaukstām. Viņas kažoka siltums mazliet sasildīja viņa nosalušo sirdi.— Nu ko, Murka, — viņš nočukstēja, — kaut kā jau dzīvosim.
