Vietnē Reddit kāds puisis dalījies ar ārkārtīgi aizkustinošu stāstu – stāstu par savu brāli, kurš pirms vairākām desmitgadēm pazuda bez vēsts, salaužot savu tuvinieku sirdis. Un savādo patiesību, kuru puisis pēc daudziem gadiem uzzināja.
Stāsts par īstu brāļu mīlestību, kuram pat cietākās sirdis nespēs nejust līdzi.
Tas sākas šādi:
“Mans brālis pazuda pirms daudziem gadiem. Un, kad es saku “pazuda”, es ar to domāju, ka viņa gadījums tika pievienots “baiso neatrisināto mistēriju” sarakstam. Tas bija ziņās. Es miglaini atceros, kā mani vecāki par to tika intervēti dzīvojamajā istabā.
Man šķiet, ka es zinu, kas ar viņu notika. Es biju ļoti jauns, kad viņš pazuda. Es tik tikko viņu atceros, bet es spēju atcerēties, ka ļoti mīlēju viņu. Viņš mani vagoniņā vizināja apkārt kvartālam. Vairums viņa vecuma bērnu neko tādu nedara.
Dažas dienas pirms viņš pazuda, es atceros, ka viņš palika mājās un pieskatīja mani. Es paliku savā istabā un spēlēju Nintendo 64. Kaut kad dienas laikā pie mums atnāca kāds vīrietis. Es atceros viņu. Viņš bija vecāks par brāli, gandrīz mūsu tēta vecumā. Kad es dzirdēju durvju zvanu, brālis lika man iet uz savu istabu. Vēlāk, kad vīrietis aizgāja, mans brālis lika man par viņu neko neteikt. Tā kā tajā vecumā manas smadzenes fokusējās tikai uz videospēlēm un desertiem, es piekritu. Man bija vienalga, un es arī neizpratu situācijas smagumu.
Lai lasītu tālāk, šķir nākamo lapu
Tevi noteikti interesēs
- Modris mani nosauca par “izēdāju” ‒ kāda bija summa uz Rimi čeka, kas izraisīja nesaskaņas un gala risinājums
- Dzirdēju, kā vidusskolas draudzenes apspriež mani aiz muguras un lūk, mans plāns, kā atbildēt
- Mana vīramāte pa kluso “aizņēmās” no mūsu makiem, uzskatot to par īres maksu – kā mēs atrisinājām šo situāciju
- Jau 5 gadus jūsu mājai vai dzīvoklim jābūt konkrēti aprīkotam, lai izvairītos no soda: ”VUGD var ierasties nebrīdinot”
- “Šie salāti ir pārāk lēti viesiem”: vīra māsai nepatika mans svētku galds, bet viņa nezināja kas stāv dāvanā zem eglītes
- Strādāju par biļešu kontrolieri Rīgā 9 gadus: stāstu, kādas ir muļķīgākās bezbiļetnieku taisnošanās, un kā es uzreiz pamanu “zaķus”









