Atceros, ka vecākais puisis ieradās dienā, pirms brālis pazuda. Es biju virtuvē un atceros, ka paskatījos augšup un redzēju, kā viņš noskūpsta manu brāli. Viņi apskāvās. Viņiem bija vienalga, ka es viņus redzu. Vecākais puisis man pamāja un es pamāju pretī, tad turpināju skatīties multenes. Es aizmigu uz dīvāna un pamodos, dzirdot sava brāļa čukstus ārpus mūsu mājas durvīm. “Neuztraucies, viņš ir aizmidzis,” viņš teica.
Vecākais puisis teica kaut ko, ko es nesadzirdēju. Tad brālis pateica kaut ko, ko īsti nesapratu, bet es uztvēru vārdus “apciemot viņus” vai varbūt “apciemot viņu”. Vīrietis pacēla balsi un teica nē. Tad es dzirdēju vārdus “plāns” un “pilsēta”. Tad es atkal aizmigu.
Nākamajā rītā – dienā, kad viņš pazuda – mani vecāki bija darbā. Mans brālis uzvedās ļoti savādi. Es atceros, ka viņš nepārtraukti skatījās pulkstenī. Pēcpusdienā viņš paņēma mani rokās un jautāja, vai es vēlos pavizināties vagoniņā. Es biju pārāk aizrāvies ar Nintendo 64 un teicu nē. Viņš gandrīz lūdzās, bet es vēlreiz pateicu nē. Tad viņš teica, ka viņam pēc kaut kā jāaizskrien līdz kaimiņa mājai, es pat neatceros, ko viņš teica. Es teicu labi. Viņš piekodināja man neatvērt nevienam durvis, tikai mammai un tētim. Es kliedzu uz viņu “LABI!”, jo Super Mario krita man uz nerviem un viņš nepalīdzēja.
Viņš apskāva mani, pateica, ka mani mīl, un aizgāja. Viņš nekad neatgriezās.
Visus šos gadus – desmitgades – es domāju, ka viņš bija iemīlējies tajā vīrietī. Es zinu, ka viņš bija. Es domāju, ka mans brālis aizbēga kopā ar to vīrieti. Vai varbūt notika kaut kas sliktāks. Bet man tā nešķiet.
Savā koledžas pirmajā gadā es biju daža no sporta komandas, kas ieguva atpazīstamību visā valstī. Es atceros, ka mūsu attēlu rādīja televīzijā kopā ar manas universitātes nosaukumu. Dažas dienas vēlāk es savās kopmītnēs saņēmu sūtījumu. Tas bija dāvanu grozs. Es domāju, ka tas ir no vecākiem, tādēļ neizlasīju kartiņu. Es to tūlīt aizmetu un apēdu to, kas atradās grozā, bet tur bija tikai saldumi. Es piezvanīju tētim un pateicos par grozu, bet viņš atbildēja, ka nav to sūtījis – un arī mamma ne.
Tad es sāku domāt: visi grozā esošie saldumi bija no tiem, ko es ēdu, kad biju bērns. Apmēram visi mani agrākie dzīves gadi sastāvēja no šīm konfektēm. Es centos atrast kartiņu, bet nevarēju. Tad es sāku domāt par to, kā mans brālis vilka mani vagoniņā līdz benzīntankam netālu no mūsu mājas, lai es varētu dabūt saldumus pēc vakariņām, kaut arī bija kategoriski aizliegts no mammas puses.
Pēc vairākiem mēnešiem Ziemassvētkos es saņēmu neparakstītu kartiņu. Vienīgais, kas tajā ierakstīts, bija 🙂 smaidiņš. Kopš tā laika es neko neesmu saņēmis. Neviens, ko es pazīstu, nesūtīja to kartiņu. Es nekad neatbildēju.
Katru dienu es prātoju, vai viņš ir tur, ārā. Es nekad neesmu nevienam šo teicis. Kad policija man jautāja, kas tajā dienā notika, es teicu, ka viņš aizgāja uz kaimiņu māju, jo tas ir viss, ko es spēju atcerēties, godīgi.
Tas iznīcināja manus vecākus. Mamma kļuva atkarīga no pretsāpju medikamentiem, un manam tētim ir bijuši trīs ārlaulības romāni (protams, šī traģēdija nav attaisnojums krāpt, bet tā noteikti nepalīdzēja). Tas ir sagrāvis mūsu ģimeni, un varbūt mans brālis zina, ko viņš izdarījis. Varbūt viņš to nožēlo un zina, ka nevar atgriezties mājās.
Bet, ja es šodien viņu redzētu, es tikai gribētu viņam pateikt, ka viņš vienmēr būs laipni gaidīts manās mājās. Es tik ļoti tevi mīlu, brāli. Mums ir tik daudz iekavētā, kas jāatgūst. Lūdzu, atgriezies mājās. Lūdzu.
