Mums ar sievu bija divi suņi, kuri mums piederēja vēl pirms bijām stājušies laulībā. Viņas suns bija pitbula un labradora krustojums Zaks, kurš mani ienīda. Kad piedzima mūsu meitiņa, es teicu: “Ja viņš kaut vai mazliet sakodīs mūsu bērnu, viņš pazudīs.”
Mēs atvedām mājās meitiņu sēdeklītī, un abi suņi viņu sāka ostīt un laizīt, vicinot astes. Man nācās Zaku pavilkt prom, jo viņš nemitīgi laizīja bērnu. Viņš momentā kļuva par manas meitas miesassargu, un kad viņa gulēja uz sedziņas uz mājas grīdas, viņš vienmēr arī turēja vienu kāju uz segas.
Zaks ārkārtīgi iemīlēja manu meitu, un kad viņa kļuva mazliet vecāka, viņš vienmēr viņu pavadīja uz gultu un tad gulēja viņai blakus. Viņš kaut kā vienmēr zināja, kad ir laiks doties uz gultu.
Kādu dienu Zaks ļoti saindējās no kaut kādiem kaimiņu bērnu netīrumiem, un tā bija viena no briesmīgākajām mūsu mūža dienām. Es skatījos, kā meita no viņa atvadās, kamēr viņš gulēja uz virtuves grīdas. Es un mana sieva – mēs abi nespējām noturēt kamolus kaklā. Zaks nomira….
Astoņos vakarā meitai pirmo reizi 5 gadu laikā nācās vienai iet uz savu guļamistabu. Viņa ieskatījās mātes acīs ar šausmīgu pārbīli un paniku.
Tas bija brīdī, kad mans suns Sems piecēlās, aizgāja pie viņas un mazliet iedunkāja viņu ar purnu. Viņš uzlika savas ķepas uz kāpnēm un skatījās uz viņu. Viņi abi aizgāja uz guļamistabu, kamēr meita cieši turēja klāt savu nākamo miesassargu.
Nākamos 6 gadus, līdz viņš nomira, Sems katru vakaru gaidīja viņu pie kāpnēm, lai pavadītu meitu uz gultu.
Avots: www.sunnykskyz.co
