Tikai 30 stundas pēc Džono piedzimšanas, viņa vecāki viņu nodeva adopcijai, jo nespēja sadzīvot ar bērna veselības stāvokli – tas viņiem bija par smagu. Tomēr pēc kāda laika Džono adoptēja sieviete vārdā Džena Lancestera.
Skola bija tā vieta, kur Džono saprata, ka viņš nav tāds pats kā citi bērni: “Viņi vilka uz leju savas acis, skrēja prom, kliedzot, ka noķers manu slimību. Kad jautāju Dženai, kādēļ viņi tā dara, viņa vienkārši raudāja. Un tad es jutos vainīgs par to, ka esmu saraudinājis savu mammu.”
Džono skolā tika apcelts, un viņš pats ienīda savu izskatu ļoti ilgu laiku.
Lasi vēl: Lietas, ko vēlas dzirdēt ikviens, kuram ir garīga slimība
Kādu dienu bārā, kurā viņš strādāja, viņam bija nopietna saruna ar savu bosu, jo Džono likās, ka visi klienti par viņu smejas – šī saruna mainīja viņa dzīvi. Boss viņu mudināja nekaunēties par sevi, un jokojoties pamācīja, ka viņam ir palaimējies, ka viņš ir vājdzirdīgs, jo tad viņš nedzird savas sievas sūdzēšanos. Džono kopš tā laika atrada pozitīvo, smieklīgo pusi savam stāvoklim.
Šodien Džono ir nodibinājis ģimeni un viņš vada iedvesmojošas konferences. “Mani vecāki vēl joprojām neko nevēlas dzirdēt no manis,” saka Džono. “Tomēr tas, kas mainījās, ir mana attieksme, un tai ir ļoti liels spēks. Es neko savā dzīvē nemainītu – esmu sapratis, ka vienīgā slimība ir mana attieksme, kas bija sašķobīta. Izrādās, ka ar pareizo attieksmi tu vari panākt jebko!”
Avots: wittyfeed.com
