Vecmāmiņa pamana meitenīti ar kaķi lietū…
Pilsētā bija sācies spēcīgs lietus. No noņemtajiem tirgus galdiem pilēja ūdens, un tikai daži pircēji steidzās paslēpties zem lietussargiem. Sirmā kundze Marija tirgoja ābolus, bumbierus un plūmes, kā vienmēr. Viņa šeit bija katru dienu un jau sen pazina visus pastāvīgos pircējus.
Taču šajā dienā viņa pamanīja kādu cilvēciņu, kuru nekad agrāk nebija redzējusi.
Otrā laukuma galā, tieši zem spēcīga lietus, stāvēja mazā meitenīte, ap septiņu gadu vecumu. Viņai nebija lietussarga, mati bija pilnīgi slapji, un viņa bija ģērbusies vecā kleitā, kas pielipusi pie ķermeņa. Rokās viņa cieši turēja trīcošu pelēku kaķēnu.
— Meitiņ, kāpēc tu lietū stāvi? Vai esi viena? — viņa vaicāja.
Meitene paskatījās uz viņu ar bailīgām acīm.
— Mans kaķis… viņš bija nobijies. Es nezināju, kur doties… — viņa čukstēja, raugoties uz kaķi.
Marija piesardzīgi paņēma meiteni aiz pleciem un noveda zem jumta.
— Kur atrodas tavi vecāki? — mierīgi jautāja vecmāmiņa, apsedzot bērnu ar savu apmetni.
Kad meitene pastāstīja savu stāstu, Marija bija aizkustināta un viņai vajadzēja brīdi, lai sakārtotu domas.
Meitenes mamma aizgāja pagājušajā gadā, bet tēvs… Viņš sāka biežāk lietot stipros dzērienus, un mājās arvien biežāk parādījās sveši cilvēki. Mājās biežāk valdīja nemiers un nesaskaņas.
Pirms dažām dienām viņš aizgāja — teica, ka dodas komandējumā. Taču neatgriezās. Bet naktī pirms tam kāds cilvēks ielauzās viņu dzīvoklī.
Meitene slēpās skapī un dzirdēja, kā tas cilvēks izstaigāja istabas. Kad viņš aizgāja, viņa paņēma savu kaķēnu un aizbēga no mājām. Kopš tā laika viņa klejoja pa ielām.
— Es baidījos tur atgriezties, — sacīja meitene, nolaižot skatienu. — Tur ir tumsa, un neviens nepalīdzēs.
— Ak, cik skumji… — viņa čukstēja.
Vēlāk, siltumā pie Marijas mājām, dzerot karstu tēju, viņa sazinājās ar likumsargiem. Izrādījās, ka meiteni jau meklē — kaimiņi bija ziņojuši par aizdomīgām nakts rosībām un pazudušu bērnu.
Kāds tiešām bija ielauzies dzīvoklī — iespējams, kāds no tēva «draugiem», kurš domāja, ka varētu paņemt kaut ko sev.
Meiteni uz laiku ievietoja patversmē, bet Marija sāka kārtot aizbildnību. Viņai šķita, ka lietainajā dienā liktenis pats viņu aizveda pie šīs meitenes.
