Es reti atceros sapņus. Pamostoties, atceros tikai sajūtu: man bija labs vai slikts sapnis. Bet dažreiz sapnis iespiežas atmiņā pilnībā un norāda uz kaut ko ļoti svarīgu…
Tas notika sen, jau vairāk nekā pirms divdesmit pieciem gadiem. Tajā gadā vasara bija neparasti karsta. Pat naktī mūsu dzīvokļa sienas piecstāvu paneļu mājā glabāja dienas karstumu kā krāsns, kas lēnām atdziest pēc ilgstošas kurināšanas. Kāpēc gan atmiņā iespiedies tieši viens vakars? Līdz šim brīdim atceros to smacīgo, pirms negaisa valdošo klusumu, atceros, cik ļoti bija sabiezējis gaiss.
Un tad sākās ļoti spēcīga vētra, patiesībā nevis vienkārši vētra, bet kaut kāds nikns un nežēlīgs negaisa trakums. Vispirms pie horizonta iemirdzējās žilbinoši spilgta, sarkanīgi violeta gaisma, lai gan līdz saulrietam bija vēl tālu. Vējš, kas pēkšņi iepūta ar ozona rūgteno smaržu, norāva no pretējās mājas sienas lielu reklāmas stendu, un dzirdējās zem mūsu loga lūstošu koku zaru krakšķis. Pēc tam pēkšņi kļuva tumšs.
Mēs ar vīru ātri aizvērām un aizvilkām visus logus, bet tas nelīdzēja. Zibeņi viens pēc otra pāršķēla melnumu, pērkons dārdēja tā, it kā viss apkārtējais pasaules audums plaisātu. Pusnakti mierinājām un gulēt likām bērnus, un tikai pret rītu, kad stihija pierima, es beidzot iegrimu smagā, nemierīgā miegā…
Mans sapnis sākās ar smaržu: smaržoja pēc siena, medus, āboliem un vēl kaut kā, neizsakāmi rūgtena. Pagalma vidū stāvēja sieviete. Es pilnīgi droši zināju, ka šī sieviete ir mana vecmāmiņa. Uz galvas viņai bija viegla balts lakatiņš, bet mugurā balta vasaras kleita, kādu manā atmiņā vecmāmiņa nekad nebija vilkusi. Kājās – ne ierastās audekla čībiņas, bet vieglas, svinīgas sandales.
— Vecmāmiņ? Viņa pagriezās, un es apstājos no pārsteiguma — viņas sejā nebija nevienas krunciņas, nevienas ierastās grimases, bet acis bija tumšas un dziļas.
— Nāc ar mani, Anniņ, — vecmāmiņas balss skanēja tā, it kā skanētu caur ūdens slāni. Mēs gājām pa šauru taciņu gar dobi ar samtenēm, rozēm, peonijām un flokšiem, gar jau noziedējušiem ceriņiem un mežrozēm, gar augļu kokiem, uz kuriem sulojās āboli un bumbieri. Un dārza galā stāvēja vecmāmiņas iemīļotā bērzs. — Nu, ir pienācis laiks, — viņa maigi pieskārās bērza zariem ar rokām un tad uzlika plaukstu uz mizas. Koks pēkšņi sāka kustēties un tad ievaidējās…
…Telefona zvana skaņa pārtrauca manu sapni.
— Meitiņ… Viņa… tieši trijos naktī… Teica, ka viņai «ļoti labi» un viss. Vecmāmiņa jau vairākus gadus dzīvoja ne pie sevis, bet mammas dzīvoklī, jo atstāt viņu vienu nevarēja. Tajā naktī vecmāmiņa aizgāja pavisam… Kad pēc atvadīšanās mēs ar mammu aizbraucām uz vecmāmiņas īpašumu pilsētas nomalē, es pamanīju, ka uz viņas mīļotā bērza mizas, nedaudz virs cilvēka auguma, bija redzama mitra pēda, līdzīga plaukstas nospiedumam… Varbūt man tas tikai izlikās?
Pēc dažām dienām mēs devāmies pie notāra. Kalsns vīrietis ar garlaicības izteiksmi sejā — ilgi rakājās pa mapēm, līdz izvilka nedaudz no laika dzeltējušu lapu – izrādījās, ka novēlējumu vecmāmiņa bija uzrakstījusi jau sen, kad es vēl biju maza meitene.
— «…bet māju ar zemesgabalu Bērzu ielā 19 es novēlu savai mazmeitai Annai…» Vecmāmiņas māja bija ļoti veca un prasīja kapitālo remontu. Bet mums ar vīru tā bija īsti laikā. Pēc pieciem gadiem divistabu dzīvoklī pie vīra vecākiem, kur bērnu rotaļlietas nemitīgi maisījās pa kājām un virtuvē nebija iespējams apgriezties, šī nelielā mājiņa mums šķita gandrīz kā pils.
Protams, vispirms vajadzēja veikt remontu un tikai tad pārvākties, kā ieteica vīramāte, bet mēs izlēmām citādi: pārcēlāmies uzreiz, apmetoties vienīgajā dzīvošanai piemērotajā istabā. Pārējās telpas sākām remontēt pakāpeniski. Galvenokārt ar to nodarbojās vīrs. Mēs sākumā domājām tikai nokrāsot koka durvis un grīdas un nomainīt tapetes. Logu nomaiņu atlikām uz nākamo gadu.
Bet, kad noņēmām paklājus, izrādījās, ka grīdās ir spraugas un tās arī jāmaina. Tas vairs neiekļāvās mūsu budžetā. Vīrs tolaik strādāja rūpnīcā kā meistars un viņa alga mums pietika tieši mēnesim. Bet tad cehu, kurā vīrs strādāja, uz laiku aizvēra, kā teica, uz rekonstrukciju.
— Mūsu brigādi nosūtīja beztermiņa atvaļinājumā. Samaksāja gan par diviem mēnešiem uz priekšu, — vīrs to pateica pārāk ikdienišķi, it kā ziņotu par laikapstākļiem. — Nekas, mīļā, mēs noteikti atradīsim kādu izeju.
Vīrs piepelnījās ar pagaidu darbiem — te būvniecībā, te remontos, — ķērās pie jebkuras iespējas nopelnīt. Bet par remontu turpināšanu mājā nevarēja būt ne runas. Katru vakaru vīrs atgriezās arvien vairāk satraukts. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka nespēj nodrošināt mūs, un viņa acīs bija iemājojusi kaut kāda jauna, man sveša smaguma ēna.
Tad es nolēmu atgriezties pie savas profesijas — šuvējas darba. Kādreiz es šuvu sieviešu kleitas pēc pasūtījuma, bet pēc bērnu piedzimšanas šuvu tikai ģimenei. Tagad bija īstais laiks atcerēties iepriekšējo pieredzi. Es ievietoju avīzē sludinājumus: «Apģērbu remonts un šūšana. Lēti». Drīz parādījās pasūtījumi. Vakaros, kad bērni bija iemiguši, es sēdos pie šujmašīnas.
Reizēm man šķita, ka šujmašīnas dūkoņā dzirdu vecmāmiņas maigo balsi: «Pacieties, mazmeitiņ, drīz viss nokārtosies…» Bet nekas tā arī nenokārtojās. Reizēm es skatījos tumsā un domāju par to, ka kaut kur ļoti tālu, aiz plāna plīvura starp pasaulēm, vecmāmiņa mūs vēro. Un, iespējams, tieši tagad, kad mēs tik ļoti domājam par katru nodzīvoto un nākamo dienu, viņas dvēsele mums čukst kaut ko svarīgu — to, ko mēs vēl nespējam sadzirdēt…
Lasi vēl: Nopirkām vecu īpašumu, kurā bija daudz celmu – pastāstīšu vairākus veidus kā no tiem atbrīvoties
Un tad vienā no tām naktīm
Man atkal sapnī rādījās dīvains skats. Es atkal biju vecmāmiņas dārzā — tajā pašā, kur zem kokiem mīksta zāle, bet gaiss smaržo pēc medus, svaiga siena un āboliem. Zem bērza stāvēja sieviete gaišā kleitā. Viņa apņēma koku gluži kā savu pašu bērnu.
Kad es pienācu tuvāk, sapratu tā atkal bija vecmāmiņa! Viņa nebija tik jauna kā iepriekšējā sapnī, bet tieši tāda, kādu es viņu atceros no pašas agrīnās bērnības: ar krunciņām ap acīm un to pašu maigo smaidu.
Zeme pie bērza saknēm bija irdena un mīksta, it kā nesen pārrakta. Es gribēju ko sacīt, bet pamodos — un arī šoreiz ar skaidru, neticami skaidru atmiņu par sapni. Parasti mani sapņi izzūd un izplēn kā rīta migla, bet šis iespiedās atmiņā tāpat kā iepriekšējais sapnis — pirms pašas vecmāmiņas aiziešanas.
— Vīriņ, varbūt vecmāmiņa man kaut ko grib pateikt? — es vaicāju vīram brokastīs. Viņš, smērējot ievārījumu uz maizes, ar smaidu atbildēja:
— Nu jā, droši vien viņa aprakusi zem bērza lādi ar zelta monētām. Vai varbūt tur izaugs burvju pupas, kā Andersena pasakā.
Bet joki jokiem, nākamajā naktī sapnis atkārtojās. Tagad vecmāmiņa skatījās tieši uz mani, un viņas acīs bija lasāma nepacietība. Kad es atkal izstāstīju vīram par sapni, viņš aizgāja uz šķūni, paņēma lāpstu un teica: — Labi, arheolog, ejam. Bet ja neko neizrakņāsim — veselu mēnesi man pīrāgus cepsi. Zeme zem bērza nebija mīksta kā sapnī, bet pārsteidzoši cieta, it kā kāds to būtu speciāli pieblietējis.
— Anna! Te vajag ko lielāku… — sāka kurnēt vīrs, bet tajā pašā brīdī lāpsta ar šķindu atsitās pret metālu. Mēs paskatījāmies viens uz otru. Nākamo piecpadsmit minūšu laikā izcēlām no bedres ar rūsu klātu lādi.
— Atver tu, — vīrs iečukstēja.
— Tā taču ir tava stāsta daļa. Lādes vāks viegli iečīkstējās, atklājot saturu: karotes un dakšiņas, kas vizēja blāvā sudrabā, Kuzņecova porcelāna servīze ar maigiem rudzupuķu ziediem — ne skabargas, ne plaisas, lādīte ar monētām — vēlāk eksperti apstiprināja: zelts 750. proves, un vēl gredzentiņš ar akmentiņu, kas mirdzēja pat blāvā gaismā.
Antikvārs, pie kura mēs vērsāmies, izpētījis mūsu atradumu, sacīja, ka vecmāmiņa mums atstājusi veselu bagātību. Tas mūs izglāba. Mēs pārdevām visu, izņemot gredzentiņu ar briljantu — nolikām to lādītē līdz meitas kāzām un vēl šo to piemiņai atstājām. Izrādās, ka vecmāmiņa arī pēc aiziešanas mūs vēro un ne tikai vēro — spēja palīdzēt grūtā laikā pat no tās pasaules.
