Liene atslēdza zvanu, neatvadījusies. Viņa neko neteica. Vienkārši skatījās tumšajā metro logā, kurā atspoguļojās pieaugusi, vientuļa sieviete. Taisnīgi?
Liene atcerējās, kā deviņpadsmit gadu vecumā viena pati devās studēt — bez jebkādas palīdzības, ar vienu koferi un sīknaudu makā. Kā strādāja par viesmīli, mazgāja traukus naktīs, tikai lai varētu samaksāt īri. Kā mācījās, lai izrautos. Lai pēc tam — trīsdesmit gadu vecumā — dzīvotu dzīvoklī ar divdesmit gadu hipotēku un dzirdētu, ka kādam citam vajag vairāk.
Viņa atcerējās, kā katru mēnesi sūtīja vecākiem un vecmāmiņai naudu, kad viņiem bija grūti. Kā svētkos dāvināja mammai labus krēmus, bet tētim — jaunus zābakus. Vecmāmiņa vienmēr palīdzību prasīja viņai. Kaut ko ar papīriem jāsakārto, kaut kas jānopērk, jāatved, visu laiku palīdzēja Liene. Anna vienmēr bija “maza”. Bet tagad… izrādās, tas viss neko nenozīmē. Vienkārši tāpēc, ka viņa “tiek galā”.
Tajā vakarā Liene atnāca mājās, noģērbās un apsēdās uz grīdas tieši pie durvīm. Istabā bija kluss. Viņa skatījās uz sienām, nokrāsotām neitrāli pelēkā krāsā, un juta, kā iekšā viss pamazām atdziest. Nākamajā dienā mamma atsūtīja fotogrāfijas ar izremontēto dzīvokli. Baltas sienas, plaša virtuve, jauns dīvāns. Paraksts: “Anna tik laimīga! Viņai pirmoreiz ir sava istaba!” Liene neatbildēja.
Pagāja nedēļa, pēc tam vēl viena. Mamma zvanīja vairākas reizes — Liene pacēla klausuli, runāja par laikapstākļiem, darbu, orhideju kopšanu. Nekā personīga. Emocijas paslēpa kā aiz maskas. Jaunākā māsa uzrakstīja ziņu: “Piedod, ka tā. Bet es taču neprasīju… Tā vienkārši sanāca.”
Lasi vēl: Vienkāršs risinājums, lai gurķi vairs nekļūst dzelteni, neizkalst un nekļūst plankumaini
“Tā vienkārši sanāca.” It kā dzīvoklis būtu nokritis no debesīm, tieši rokās. Bet Liene vienkārši nebija zem pareizā lietus. Pagāja trīs mēneši. Kādā dienā Liene ieradās dzimtajā mazpilsētā — darba darīšanās. Līdz autobusam bija atlicis viens vakars, un mamma, kā vienmēr, uzstāja, lai paliek pa nakti.
— Tu vari pārnakšņot Annas dzīvoklī. Viņa ir aizbraukusi pie draudzenes uz nedēļas nogali, atslēgas ir pie mums. Liene negribēja. Bet nogurums darīja savu. Kad viņa iegāja vecmāmiņas dzīvoklī uzausa atmiņas…. Remonts bija mūsdienīgs — tīrs, bez mazākā pagātnes nospieduma. No vecmāmiņas bija palikusi tikai viena fotogrāfija rāmītī — uz palodzes.
Liene iegāja istabā, apsēdās uz jaunā dīvāna un domāja. Aiz tā, ka kaut kur starp bērnību un pieaugušo dzīvi viņa bija pārstājusi būt meita, pārstājusi būt māsa. Kļuvusi vienkārši par “to, kura pati tiek galā”. Viņa ieslēdza naktslampiņu, apgūlās un čukstēja tukšumā:
— Bet man arī gribētos, lai kāds man kaut ko vienkārši tāpat uzdāvina…
