Kārtējā mūsu ciemošanās reizē laukos nolēmām aiziet līdz vietējam ciema veikalam. Kad gājām garām kaimiņu mājai, ieraudzījām no vārtiem iznākam vecāku vīrieti
Tas bija mūsu kaimiņš, onkulis Māris. Vīrs apstājās, lai sasveicinātos. Bet es sapratu – ar vienu sveicienu šeit neiztiks. Vienkārši viņš ļoti mīl parunāties. Dažkārt tas nedaudz nogurdina, kad eju kaut kur kopā ar vīru. Jo man taču nākas stāvēt un gaidīt, līdz viņš izrunāsies. Arī šoreiz viss notika tieši tāpat. Pēc sasveicināšanās sākās saruna par zāli, pļāvējiem, kaut kādu mašīnu, kas neiet, jumta remontu un tamlīdzīgi.
Es stāvēju blakus un tēloju, ka uzmanīgi klausos, lai gan patiesībā man bija garlaicīgi un es nožēloju, ka nebiju paņēmusi līdzi telefonu. Tagad vismaz varētu nobildēt pāris skaistus ziedus dobē vai to veco koku. Tajā brīdī no krūmiem iznāca kāda vietējā kaķene. Viņa mūs nopētīja un turpināja savu ceļu. Mēs visi kā pēc komandas apklusām un viņai sekojām ar skatienu. Jā, kaķi prot pievērst sev uzmanību.
Un tad kaimiņš atcerējās:
– Man vakar ar kaķi viena dīvaina lieta notika. Tikai paklausieties. O, par kaķīšiem man patīk – jāpaklausās uzmanīgi.
Vecais vīrs sāka stāstīt. Pie viņa sāka nākt kaķene. Nevar saprast, vai savvaļas, vai kādam piederoša. Siksniņas nav, bet izskatās kopta. Un ko parasti dara ar kaķi, kas ienāk pie tevis uz brīdi? Pareizi – pacienā ar ko gardu.
Kaimiņš arī cienīja kaķus, tāpēc šai tad kādu pīrāga gabaliņu iemeta, tad desiņu. Kaķene labprāt mielojās, nedaudz paviesojās dārzā un devās prom. Viens žogs bija nedaudz sabrucis – visdrīzāk pa šo caurumu viņa arī lien iekšā un ārā. Tā viņa nāca pie vectētiņa kādu nedēļu. Paēda, paviesojās un nozuda. Kaimiņš neko pret to neteica. Viņam nebija žēl, lai murrātāja atnāk.
Un vakar no rīta kaķene atnāca atkal. Vīrs tieši bija nolēmis pabrokastot lapenē. Iznesa sev olu kulteni, sviestmaizes ar desu un kafiju. Pamanījis krūmos savu pazīstamo, viņš viņu sauca, lai ierasti pacienātu.
Kaķene pieskrēja, bet atteicās no piedāvātā desas gabaliņa. Viņa uzvedās savādi. Ņaudēja, skatījās uz kaimiņu un skrēja malā. Viņš nesaprata, kas notiek. Piecēlās no krēsla, un kaķene, to pamanot, aizsteidzās uz priekšu, ik pa brīdim atskatoties. Bija redzams, ka viņa kaut kur aicina, lūdz sekot.
Vectētiņš vēl nesaprata, kas notiek, sauca kaķeni un devās viņai pakaļ. Viņa paskrēja uz priekšu, apstājās, atskatījās – pārbaudīja, vai viņš seko. Laikam grib ko svarīgu parādīt. Varbūt kaķēni, vai kāds nelaimē. Tādi video internetā bieži redzēti. Tāpēc vīrs, pie sevis bubinot “jā, jā, eju jau”, sparīgi sekoja kaķenei. Viņa aizveda viņu līdz pašam tālākajam dārza stūrim, kur auga melnās jāņogas. Vēlreiz atskatījusies, kaķene veikli nozuda zaļajā lapotnē.
Vectētiņš paskatījās – neko neredzēja, uzmanīgi pieliecās, izpleta zarus ar rokām. Aiz krūmiem… nekā. Tikai zāle, divi neaizmirstulīšu stādi, un viss. Pataustījis ar rokām un vēlreiz uzmanīgi visu apskatījis, mūsu kaimiņš neko neatrada. Neviena, nekā. Turklāt arī pati kaķene bija pazudusi. It kā zemē iekritusi.
Vīrs piegāja pie žoga, ieskatījās aiz tā. Arī tur – nekā un neviena. Ieklausījās – klusums, tikai tālumā kāds putns dziedāja. Pagaidīja, pasauca kaķi. Neviens neatbildēja.
Tā arī nesapratis, ko kaķene viņam gribēja pateikt un kāpēc viņu atveda uz to vietu, kaimiņš devās atpakaļ. Aizgāja atpakaļ uz lapeni, lai pabeigtu brokastis. Taču tur viņu sagaidīja pārsteigums. Brokastu nebija. Viss bija pazudis. Olu kultenis, maize, desa. Tikai kafijas krūze palikusi neskarta. Arī šķīvis, uz kura bija sviestmaizes, bija savā vietā, bet tukšs. Kas to izdarīja? Putni? Kas par …?
Lasi vēl: Atklājiet iemeslus kāpēc mēs bieži mostamies pulksten 3 vai 4 no rīta
Un vietā nebija atstātas neviens pēdas. Vīrs pārbaudīja vārtiņus, māju. Viss aizslēgts. Nevienā citā vietā nekas nebija pazudis. “Redz, – saka, – kaķis mani novērsa, bet kāds paņēma brokastis. Un pat nesapratīsi – kurš to bija.”
Mēs pieļāvām, ka kaķenei, iespējams, bijuši līdzdalībnieki. Daži darbojas komandā. Viens novērš uzmanību, otrs pa to laiku ātri un veikli aptīra šķīvjus. Varbūt arī šī kaķene nebija tik vienkārša. Izzināja situāciju, un tad izlēma, ka nav jēgas no maziem gabaliņiem – jāņem uzreiz vairāk.
Lasi vēl: Viņa domāja, ka tas ir parasts kucēns… bet viņš viņu aizveda uz pareizā ceļa
Taču tās ir tikai mūsu versijas. Kā saka – kamēr nav pieķerts, nevar apgalvot. Kaimiņš sacīja, ka šodien kaķene pie viņa nav nākusi. Varbūt tiešām viņa bija tā čiepēja. Tomēr viņš uz viņu netur ļaunu prātu. Nebija jau par ko.
Tieši pretēji – viņam bija interesanti, ka ir tādi gudri dzīvnieki, kuri spēj cilvēku apvest ap stūri. “Desa man vēl ir. Un zivs arī saldētavā. Ja atnāks – pacienāšu, ko gan no viņas prasīt,” – sacīja kaimiņš. Jā, laukos gadās šādi kaķi. Nedaudz egoistiski. Bet tādi nav viņi – tāda ir dzīve. Sarežģīta.
