Marts nolēma pamest drošo ligzdu un nolaidās lejā pie viņas. Viņš piegāja pie Sarmas, un viņi uz mirkli saskārās ar knābjiem klusā, aizkustinošā rituālā sveicienā, it kā runātu savā slepenajā valodā. Pēc tam viņš vairs neatstāja viņu ne uz mirkli. Marts izvēlējās palikt nevis augstajā ligzdā, bet gan uz zemes, turpat blakus šķūnim. Viņš nesa viņai pēdējos barības paliekas – vardes no atdzisušajiem purva akaciņiem un peles no novāktajiem laukiem.
Viņš modri sargāja Sarmas miegu. Dažreiz viņi abi, divi balti un lepni putni, ilgi un nekustīgi stāvēja zem ābeles, mēmi vērdamies pelēkajās Latvijas rudenīgajās debesīs, no kurām drīz vien sāka krist pirmās, retās sniegpārslas. Jānis labi apzinājās, ka bez viņa palīdzības šis stāsts beigsies traģiski. Tuvojās barga ziema ar puteņiem un bargu salu, kad dabā barību atrast būtu neiespējami. Viņš šķūnī uzmeistaroja lielu un drošu voljeru no veca žoga sieta, un visas sienas rūpīgi nosiltināja ar bieziem salmu paklājiem un vecām segām.
Viņš sāka regulāri braukt uz tuvējo pilsētu un pirkt saldētas zivis. Tagad viņa apgādībā bija nevis viens, bet gan divi putni. Pirmie īstie Latvijas sali sasaistīja zemi akmenī. Stārķu pāris turējās nešķirami kopā. Marts gandrīz nekad neatgāja no Sarmas ne soli. Viņi gulēja šķūņa stūrī, cieši piespiedušies viens otram, atgādinot dīvainu un aizkustinošu divgalvainu skulptūru, kas veidota no spalvām, siltuma un bezgalīgas pacietības.
Kādā īpaši dzestrā naktī termometra stabiņš noslīdēja līdz mīnus divdesmit grādiem. Jānis, nespēdams rast mieru, ar lukturi rokās devās uz šķūni. Putni sēdēja pavisam cieši. Marts bija pilnībā izpletis savus lielos spārnus, sargājoši apsedzot Sarmu, kura sava spārna dēļ nespēja pati pietiekami labi saglabāt siltumu. Viņa paša spalvas bija klātas ar baltu sarmu un ledus kristāliņiem. Tajā naktī Jānis ievilka šķūnī vecu “buržuikas” krāsniņu un lēnām to iekurināja. Viņš apzinājās, ka riskē ar ugunsgrēku, taču doma par to, ka viņi varētu nosalt, viņam šķita nepanesama.
Drīz vien patīkams siltums izplatījās pa visu telpu, un sarma uz Marts spalvām sāka kust un pilēt. Latvijas ziema bija gara un nogurdinoša, ar bieziem sniegiem un gariem tumsas periodiem. Taču viņi visi trīs izturēja. Izturēja, pateicoties zivīm, ko Jānis nenogurstoši piegādāja, un retajiem atkušņiem, kad Marts tomēr uz mirkli aizlidoja līdz tuvējam neaizsalušajam strautam un atgriezās ar kādu niecīgu guvumu. Viņi izturēja galvenokārt tāpēc, ka nebija vieni.
Līdz ar pirmajiem pavasara vēstnešiem Sarma sāka pa īstam trenēt savu spārnu. Tas vairs nekrita lejā un šķita kļuvis spēcīgs. Viņa veica nelielus lēcienus un spēcīgi vicināja spārnus, saceldama šķūnī īstus putekļu mākoņus. Marts viņu uzmanīgi novēroja, it kā būtu stingrs, bet atbalstošs instruktors, kas mudina savu audzēkni uz jauniem sasniegumiem. Aprīlī, kad Latvijas laukos beidzot nokusa pēdējais sniegs un parādījās pirmā, koši zaļā zāle, Jānis plaši atvēra šķūņa durvis. Sarma lepni izgāja pagalmā, paspēra dažus platus soļus, ieskrējās un, spēcīgi un ritmiski sitot spārnus, beidzot pacēlās gaisā.
Viņa lidoja nedaudz nedroši un varbūt pat nedaudz šķībi, bet viņa lidoja pati! Marts tūlīt pat uzvijās gaisā līdzās viņai. Viņi kopā apmeta vairākus goda apļus virs Upesmalu ciemata, virs Jāņa mājas un virs savas vecās, cietušās ligzdas. Pēc tam viņi laimīgi atgriezās un nolaidās turpat pagalmā. Viņi neaizlidoja nekur tālāk. Viņi nolēma palikt šeit. Marts ar jaunu sparu ķērās pie ligzdas remonta, nenogurstoši nēsājot jaunus, svaigus zarus. Sarma palīdzēja viņam, cik vien viņas spēki atļāva. Viņi atkal bija pilnvērtīgs pāris.
Jānis nezināja, vai starp atlidojušajiem stārķiem bija arī viņu iepriekšējā gada bērni, taču šis pāris, kas bija pārvarējis neiespējamo un palicis kopā pretēji visiem likteņa triecieniem, atkal ieņēma savu vietu augstu uz staba. Jānis katru rītu novēroja viņus pa savas virtuves logu, lēni malkojot tēju. Klusums ciematā viņu vairs nebiedēja un nemāca. Tagad tas bija patīkams klusums, piepildīts ar zaru krakšķēšanu, spārnu švīkoņu un ritmisku klabināšanu.
Viņš beidzot saprata, ka Marts toreiz neatgriezās tikai instinkta vai mīlestības dēļ cilvēciskā izpratnē. Tur bija kaut kas daudz dziļāks –uzticība savai vietai, partnerim un kopīgi veidotajai ligzdai bija savijušies vienā nešķiramā un neuzvaramā spēkā. Viņš nespēja aizlidot uz siltajām zemēm, atstājot šeit savas dzīves būtiskāko daļu. Marts bija kļuvis par nometnieku, tieši tāpat kā pats Jānis. Stārķu pārim pavasara gaitā izšķīlās jauni mazuļi. Vasara aizritēja nemanot, darbos un saulē. Augusta beigās jaunie putni atkal bija gatavi savam pirmajam lielajam lidojumam. Un atkal pienāca diena, kad debesis pildījās ar gājputnu bariem.
Tajā dienā Jānis izgāja pagalmā, lai atvadītos. Marts un Sarma riņķoja augstu virs galvas. Jaunie stārķi jau bija apvienojušies lielākā barā un gatavojās doties ceļā. Putni veica pēdējo, svinīgo atvadu loku virs Upesmalām. Jānis lēnām pacēla roku un pamāja viņiem. “Lidojiet vien,” viņš klusu un aizsmakušā balsī pačukstēja.
Taču šoreiz, kad lielais stārķu bars uzņēma skaidru kursu uz dienvidiem, divi putni pēkšņi atdalījās no pārējiem. Marts un Sarma strauji pagriezās un, veicot plašu un mierīgu loku, atgriezās pie savas ligzdas. Viņi nolaidās tajā, ar knābjiem vēlreiz rūpīgi pārkārtoja zarus un iekārtojās uz naktsmieru. Viņi neaizlidoja. Viņi palika Latvijā. Ziema, visticamāk, atkal būs barga un sniegota, taču viņiem tagad bija drošs patvērums siltajā šķūnī, viņiem bija cilvēks, kurš neaizmirsīs atnest barību, un, pats galvenais, viņiem bija vienam otrs.
Viņi bija mainījušies uz visiem laikiem. Viņi bija kļuvuši par tiem, kuri vairs nebēg no grūtībām un aukstuma, bet paliek šeit, lai uzvarētu. Jo mājas – tas nav vienkārši punkts migrācijas kartē. Mājas ir tas svētais mērķis, kura dēļ ir vērts pārkāpt pat visspēcīgākos dabas instinktus. Jānis paskatījās uz viņiem – diviem lepniem siluetiem uz rudenīgi sārtā saulrieta fona – un pirmo reizi pēc daudziem gadiem sajuta, ka vientulība ir atkāpusies.
Viņš vairs nebija vienkārši pensionārs, viņš bija sargs un aizbildnis. Savukārt viņi bija viņa mēmie, uzticamie dzīvesbiedri, kuri bija sarāvuši mūžīgo ceļojumu apli kaut kā tāda dēļ, kas izrādījās daudz spēcīgāks par pašu dzīvību.
P.S. Dārgie lasītāji, šis stāsts ir literārs darbs – mākslinieciska izdoma un mēģinājums ietērpt stāstījumā mūsu tautas vienkāršākās un vissvētākās vērtības. Reālā dzīve un dabas likumi bieži vien ir daudz skarbāki, nepielūdzamāki un prozaiskāki. Tomēr tieši šādos stāstos un līdzībās mēs jau izsenis meklējam un atrodam spēcīgus simbolus: neuzvaramu vecāku mīlestību, nesavtīgu labestību, nelokāmu uzticību savam pienākumam un cilvēka nesalaužamo gribu dzīvot.
Es vēlējos pastāstīt šo stāstu nevis tālākai burtiskai pārbaudei, bet gan kā atgādinājumu par to iekšējo gaismu, ko mēs spējam iedegt pat visbezcerīgākajos un tumšākajos apstākļos caur savstarpēju atbalstu un līdzjūtību. Nevajag šo uztvert kā dokumentālu faktu, bet lai šī stāsta radītais siltums paliek jūsu sirdīs kā gaišs atspulgs un atgādinājums, ka arī mūsu skarbajā ikdienā vienmēr ir vieta patiesam un nesavtīgam varoņdarbam.
