Ja jūs šo lasāt, tas nozīmē, ka manis vairs nav šai saulē. Neuztraucieties. Es neesmu jocīgs, lai gan daudzi tā domāja. Mani sauc Juris Kalnups. Jūs varbūt esat dzirdējusi manu uzvārdu, varbūt ne – tam nav nozīmes. Visu dzīvi esmu pavadījis, būvējot mājas. Lielas un skaistas mājas bagātiem cilvēkiem. Es daudz pelnīju. Daudz. Un tad es zaudēju visu, kas bija svarīgs. Sievu, dēlu, draugus.
Es nolēmu pārbaudīt, vai pasaulē vēl ir labi cilvēki. Muļķīgi, laikam. Veca cilvēka iegriba. Uzvilku vecu mēteli, ko atradu vasarnīcas bēniņos. Tomēr zem tā man bija silta termoveļa. Devos pasaulē. Gribēju atrast cilvēku. Vienkārši cilvēku. Vai jūs zināt, cik reižu šogad mani ir aizvainojuši? Gan vārdos, gan darbos. Trīs reizes mani nodeva likumsargiem.
Un tad parādījāties jūs. Jūsu acis bija skumjas, Jolantiņ. Tāpat kā manai sievai. Bet jūs nenovērsāties. Iedevāt man kefīru, pīrādziņu. Ne naudu, lai atpirktos, bet gan pārtiku. Un jūs pieņēmāt manus ziedus. Jūs nebijāt augstprātīga. Ziniet – vērtīgākā valūta pasaulē mūsdienās ir dvēseles dāsnums.
Šis ir testaments. Mana māja ciematā, netālu no Liepājas tagad pieder jums. Un bankas konts. Tur ir pietiekami daudz naudas, lai jums vairs nekad nebūtu jāpērk gurķi izpārdošanā.
Neatsakieties. Man neviena nav. Ja nepiekritīsiet kļūt par īpašnieci, viss nonāks valstij vai tāliem radiniekiem, kuri pat nenāks uz manu atvadu ceremoniju. Ja piekritīsiet, es zināšu, ka mana māja, mana virtuve smaržos pēc margarietiņām. Ka tur vārīs tēju. Dzīvo, Jolantiņ. Vienkārši dzīvo.
Pēcvārds: Margrietiņas man šoferis atnesa no siltumnīcas. Es lūdzu izvēlēties pašas vienkāršākās. Piedodiet par maskarādi.”
Jolanta nolika vēstuli uz galda. Virtuvē bija kluss, tikai ledusskapis kā parasti drebēja. Ārā sāka satumst. Viņa atvēra mapi. Papīri ar zīmogiem, atslēgas – smags saišķis, kas viņas rokā bija patīkami vēss.
Atskanēja durvju zvans. Tā bija Nellija, kas aizmirsusi mājas atslēgas. Jolanta piecēlās, piegāja pie durvīm un atvēra slēdzeni. Nellija ienāca gaitenī, nokratot no jakas slapjo sniegu un novelkot šalli.
– Veltas tante sēž lejā, acis izbolījusi. Viņa saka, ka pie tevis bija ieradušies kaut kādi cilvēki. Mammu, kāpēc tu neko nesaki? Jolanta paskatījās uz meitu. Uz viņas nogurušo seju, uz lēto jaku ar izspraukušos pildījumu. Uz viņas slapjajiem zābakiem, kas jau sen prasījās nomaināmi.
– Mammu? Vai tu nejūties labi? Kas tev kaiš? Nellija nometa somu uz grīdas, pielēca kājās un satvēra mātes rokas. Viņas plaukstas bija ledainas un raupjas no vēja. Jolanta pēkšņi pasmaidīja. Smaids sanāca šķībs, trīcošs, bet patiess. Pirmo reizi gadu laikā ciešais nemiera mezgls viņas iekšienē atslāba.
– Meitiņ, man viss kārtībā. Apsēdies. Mums jāparunā. Un uzliec tējkannu. Ārā sāka krēslot, aizsedzot paneļu mājas dzīvokļa nolupušās sienas. Taču virtuvē dega gaisma. Jolanta nolēma ieliet svaigu ūdeni slīpētajā glāzē, kur stāvēja kaltētā margrietiņa. Ļāva tai stāvēt. Kā suvenīram.
Jaunajā mājā pirmais maijs nesmaržoja pēc ceriņiem, kā pilsētā. Smaržoja pēc saules sasildītiem sveķiem un, nez kāpēc, mitra apmetuma.
Jolanta iznāca uz terases. Dēļi zem viņas kājām bija silti un gludi – atšķirībā no noplukušā linoleja dzīvoklī. Viņa joprojām uzmanīgi staigāja pa māju, jūtoties kā muzejā. Baidījās kaut kam uzdurties. Ieradums taupīt elektrību nebija pazudis. Izejot no istabas, viņa mehāniski izslēdza gaismas slēdzi.
Nellija katru reizi smējās:
– Mammu, šeit ir kustību sensori; gaisma izslēgsies automātiski. Bet Jolantas rokai bija nepieciešams šis žests – klikšķis, kas apstiprināja kontroli. Meita rosījās dārzā, milzīgo priežu ēnā. Viņa bija mainījusies. Pelēkais nogurums, kas bija iesakņojies viņas ādā, bija pazudis. Viņas mati mirdzēja, kustības kļuva plūstošas. Nellija kaut ko raka ar mazu lāpstu tieši blakus žogam.
Jolanta nokāpa pa kāpnēm, cieši satvērusi svītera apakšmalu. Tas bija vecs, adīts, ar vienu vaļīgu valdziņu uz piedurknes. Meita ļoti vēlējās to izmest, bet Jolanta neļāva. Šajā mājā, kur viss bija pārāk jauns, viņai vajadzēja savas, “lietotas” lietas.
– Ko tu tur ņemies? – Jolanta jautāja. – Mammu, ārā ir divdesmit grādu. Nellija iztaisnojās, nopurinot putekļus no ceļgaliem.
– Es stādu margrietiņas. Jolanta sastinga. – Kādas margrietiņas? – Parastas margrietiņas. Savvaļas puķes. Es aizgāju uz stādaudzētavu pēc tūjām un ieraudzīju margrietiņu sēklas. Es nodomāju… nu, lai tās būtu. Juris būtu piekritis. Iepriekšējā īpašnieka vārdu māte un meita bieži nepieminēja, bet ja pieminēja – tad ar īpašu, klusu cieņu.
Viņām nebija Jura fotogrāfijas. Tikai tā īsā vēstule, ko Jolanta glabāja savā naktsskapītī kopā ar vecu glāzi. Glāze bija pārvietojusies līdzi viņām. Tagad tā stāvēja uz marmora virsmas, aizkustinoši neiederīga.
– Juris piekristu, – Jolanta klusi teica. – Bet tās ir jālaista ar siltu ūdeni. – Es zinu, mammu. Es piepildīju lejkannu; tā silst saulē. Abas stāvēja klusumā. Pilsētas dūkoņa bija tikai tāla fona skaņa, līdzīga viļņu šalkām.
Dzīve nekļuva par pasaku vienas nakts laikā. Ieradums pārbaudīt cenu zīmes palika. Taču galvenais ienaidnieks – bailes no nākotnes – bija pazudis. Bailes, ka ledusskapis salūzīs un nebūs naudas tā remontam. Pagājušajā nedēļā māte un meita devās uz kapsētu, lai apmeklēta Jura atdusas vietu. Jolanta ilgi ar mitru drānu tīrīja putnu pēdas no akmens pieminekļa. Bet Nellija uzlika uz kapu kopiņas dažus ziedus. Vienkāršas krizantēmas, kā lielas margrietiņas.
Lasi vēl: Katru gadu 31. decembrī gatavoju ”Komplimentu” salātus – ātri, lēti un garšīgi
– Varbūt iesim iedzert tēju? – ieteica Nellija, samiedzot acis saulē. – Es maiznīcā nopirku svaigas biezpienmaizītes. – Nopirkusi viņa esot…Pašai izcept slinkums, – Jolanta kā parasti purpināja, bet viņas balsī nebija pārmetuma. – Ej , mazgā rokas.
Abas atgriezās mājā. Milzīgā virtuve, kas bija piepildīta ar gaismu, Jolantu vairs nebiedēja. Viņa piegāja pie loga. Tur, aiz stikla, pa taciņu gāja meita, vicinot tukšu lejkannu.
Jolanta piekārtoja aizkaru – tas bija no bieza lina. Stūrī, uz palodzes, atradās tieši tā pati glāze. Tukša. Viņa to paņēma, pielika pie krāna un piepildīja ar ūdeni. Tad izgāja uz lieveņa, nokāpa pie tikko izveidotās dobes un uzmanīgi izlēja ūdeni uz tumšās zemes, kur vajadzēja dīgt margrietiņu sēklām.
– Audziet, viņa nočukstēja. – Priekam. Vējš šūpoja priežu galotnes. Jolantai šķita, ka kaut kur netālu, zaru čaukstoņā, kāds atzinīgi iesaucas veca vīra balsī.
Dārgie lasītāji, ja jums patika šis aizkustinošais stāsts, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties ar draugiem. Priecāsimies arī par jūsu komentāriem, īpaši, ja paudīsiet viedokli par jūsuprāt svarīgākajām vērtībām dzīvē!
