Mājieni bija par testamentu. Pēc pāris nedēļām pie manis iegriezās mazmeita — tā, kura apprecējās tikai pirms gada.
— Vecmāmiņ, vai tev te vienai nav garlaicīgi? — viņa jautāja ar patiesu ziņkāri.
— Nē, man šeit ir ļoti ērti, — es atbildēju.
— Bet dzīvoklis taču tik liels, — viņa turpināja. — Droši vien tev ir grūti to kopt? Varbūt mēs ar vīru pārvācamies pie tevis? Tev būtu jautrāk, un mums vieglāk — nebūtu jāmaksā par īri.
Es pasmaidīju. Viņu plāns bija acīmredzams.
— Kas teica, ka nebūs jāmaksā? — mierīgi atbildēju es. — Es jums došu labu atlaidi.
Mazmeita apjuka. Viņa acīmredzot gaidīja, ka es plaši atvēršu durvis un teikšu: “Ņem visu, es tikai priecāšos.” Bet man bija cits plāns.
Pirms dažiem gadiem sastādīju testamentu, kurā paredzēju, ka mans dzīvoklis pēc manas aiziešanas tiks pārdots, bet iegūtie līdzekļi – ziedoti bērnu atbalstam.
Kad meita uzzināja par manu lēmumu, viņa bija neapmierināta. Viņa zvanīja un sacīja, ka tas neesot taisnīgi un ka ar to es atņemot nākotni saviem mazbērniem.
Neilgi pēc tam arī dēls atsaucās – maigi ieminējās, ka būtu gatavs vairāk rūpēties par mani. Taču šī pēkšņā uzmanība mani vairs nesajūsmināja.
Un ko jūs darītu manā vietā — ļautu mazmeitai dzīvot savā dzīvoklī?
