Kāds vīrietis, kuram apritējuši 60 gadi, pastāstīja, kā vientulība pensijas gados izmainījusi viņa skatījumu uz dzīvi un palīdzējusi apgūt četras svarīgas mācības, kuras jaunībā viņš nebija sapratis.
Viņš atzinās, ka daudzu gadu garumā ticējis — laimīga vecumdienā nav iespējama bez tuviniekiem blakus. Taču dzīve pierādīja pretējo. Dēls izveidoja savu ģimeni, laulība izjuka, bet seni draugi pamazām pazuda no redzesloka. Tā viņa dzīvē ienāca vientulība, no kuras viņš vienmēr bija centies izvairīties.
Tomēr pensionārs prata saskatīt vērtību arī šajā pieredzē. Viņš saprata vairākus principus, kurus būtu vērts apzināties daudz agrāk.
Pirmais dzīves likums — iemācīties novērtēt vientulību. Dzīve vienatnē nav katastrofa. Viņš atcerējās savu tanti — dzīvespriecīgu sievieti, kura, arī dzīvojot bez ģimenes, prata būt laimīga. “Viņa lasīja grāmatas, nodarbojās ar rokdarbiem, klausījās radio. Tikai sasniedzis sešdesmit gadu vecumu, es pats sapratu, cik patīkamas var būt pastaigas vienatnē vai kafijas tase bez sarunu biedra,” stāsta vīrietis.
Otrais likums— uzturēt kārtību savā mājā.
Ir svarīgi sekot līdzi sadzīvei, tīrībai un mājas atmosfērai. Rūpes par savu telpu rada mieru un harmoniju, kas ar gadiem kļūst īpaši nozīmīga. Kad cilvēks dzīvo viens, viņa mājoklis kļūst ne tikai par jumtu virs galvas, bet arī par viņa iekšējā stāvokļa atspoguļojumu. Tīra, sakārtota vide palīdz prātam justies skaidrākam, nomierina domas un ienes telpā enerģiju, kas dziedē.
Pensionārs stāsta, ka agrāk viņš uztvēra mājas darbus kā pienākumu, bet tagad — kā meditāciju. Katrs nomazgātais trauks, sakārtotais stūrītis vai iededzinātā svece viņam simbolizē jaunu kārtību arī pašā dzīvē. “Kad māja sakārtota, šķiet, arī domas kļūst tīrākas,” viņš saka. “Kārtība palīdz ne tikai uzturēt māju, bet arī atjaunot spēku un mieru sevī.”
Trešais likums— atbrīvoties no atkarības no citu viedokļa.
Cik bieži mēs dzīvojam, skatoties, ko par mums padomās citi — kaimiņi, radi, paziņas. Pensionārs atceras, ka arī viņš reiz centās atbilst citu gaidām: dzīvot “pareizi”, runāt “kā pieklājas”. Bet ar laiku sapratis — šī maska tikai nogurdina. “Kaimiņš man reiz jautāja, kāpēc es dzīvoju viens un nekontaktējos ar visiem pēc kārtas. Es tikai pasmaidīju un teicu — man tā ir labi,” viņš stāsta.
Viņš sapratis, ka vienīgais cilvēks, kura viedoklim patiesi ir nozīme, esi tu pats. Kad pārstāj salīdzināt savu dzīvi ar citu scenārijiem, parādās vieglums un brīvība. “Citu acis redz tikai ārieni, bet tikai tu pats zini, kas tev patiešām nepieciešams,” viņš saka. “Un, kad tu pārstāj dzīvot, lai izpatiktu, tu beidzot sāc dzīvot pa īstam.”
Lasi vēl: Lūk, kāpēc nedrīkst nopūst sveci, bet gan pārklāt ar plaukstu vai vāku: tikai retais to zina, un tas ir žēl
Ceturtais likums— apzināties savu vērtību pašam sev.
Pat ja tuvinieki aiziet vai dzīves ceļi izšķiras, paliec tu pats. Bērni, dzīvesbiedrs, draugi — tas viss ir brīnišķīgi, bet viņi var pazust, un tu tik un tā turpini dzīvot. Vientulība nav sods, bet iespēja — iespēja iepazīt sevi, sadzirdēt savas domas, pieņemt savas emocijas bez bailēm un nosodījuma.
Viņš atzīst, ka agrāk baidījies no klusuma, bet tagad tajā atrod mieru. “Kad mājā nav trokšņa un balsu, es dzirdu savu elpu, savu sirdi. Es esmu pats sev sabiedrība, skolotājs un draugs.”
Apzināties savu vērtību nozīmē iemācīties būt labs pret sevi — ne tikai darbā vai pienākumos, bet arī ikdienas sīkumos. Uzticēties sev, atļaut sev atpūsties, piedot savas kļūdas. Tā rodas iekšējais spēks, kas nebalstās uz citiem, bet uz dziļu pārliecību: “Es esmu pietiekams.”
Lasi vēl: Aura: Ko par tevi var pastāstīt tava enerģijas lauka krāsa un kā to noteikt pašam
Tieši šādā pieņemšanā un iekšējā mierā, viņš saka, slēpjas īstā brīvība — tā, kas nebalstās cilvēkos ap mums, bet mūsos pašos. Tā ir brīvība, kas ļauj dzīvot bez bailēm no vientulības, bez steigas un maskām. Kad cilvēks iemācās būt kopā pats ar sevi un justies labi, viņš nekad vairs nav patiesi viens.
