Es nodzīvoju sešdesmit gadus, no kuriem gandrīz četrdesmit biju pārliecināts: galvenais dzīvē ir tuvi cilvēki. Man šķita, ka vecumdienas būs vieglākas, ja blakus būs bērni, uzticama sieva, draugi, ar kuriem var pasēdēt sirsnīgās sarunās un pacelt glāzi par labiem brīžiem.
Domāju, ka pietiek tikai kopt attiecības, un vientulība mani nekad nesasniegs…
Taču viss izrādījās citādi — galu galā paliku viens. Ne jau vienā mirklī, protams. Tāpat kā daudziem: dēls izveidoja savu ģimeni, trīs bērni, savs temps un rūpes. Sieva kļuva par “bijušo”. Draugi — kāds aizgāja mūžībā, kāds pārcēlās, kāds mainījās līdz nepazīšanai. Tā gadās, un tieši šeit slēpjas galvenā vecumdienu mācība.
Sēžu es virtuvē, priekšā krūze tējas, telpā ir kluss, televizors izslēgts. Aiz loga — pagalms, līdz sīkākajām detaļām pazīstams. Un pēkšņi saprotu: cienījamā vecumā svarīgi nav tie, kurus ierasts saukt par tuvākajiem. Krietni vērtīgākas ir četras pavisam citas lietas.
Pirmais — prasme būt vienam un neuztvert vientulību kā sarežģījumu
Tas nav par atsvešināšanos no cilvēkiem, bet gan par iekšēju neatkarību no viņu klātbūtnes. Atceros savu krustmāti Lidu, kura visu dzīvi nodzīvoja viena: sākumā strādāja skolā, vēlāk bibliotēkā, ne vīra, ne bērnu.
Jaunībā nesapratu — kā viņa tiek galā? Bet viņai nemaz nebija vientuļi. Katru vakaru — tēja ar citronu, klasiska grāmata, kluss radio “Orfejs” un adīšana. Viņa prata piepildīt klusumu ar sevi un palikt vesela personība.
Es pats sāku to apgūt tikai pēc sešdesmit: sāku staigāt parkā, dzert kafiju vienatnē, sagaidīt saullēktus bez nemiera un sajūtas, ka “mani aizmirsuši”. Sapratu, ka apzināta vientulība nav tukšums apkārt, bet pilnība savā dzīvē.
Otrs — sakārtota ikdiena
Nevis mākslīgs komforts no glancētām fotogrāfijām, bet vienkārša kārtība, kad viss ir savā vietā un viss tiešām ir vajadzīgs. Es atbrīvojos no puses mantu, pārstāju krāt “katram gadījumam”, nolietoto nomainīju pret ērtu un lietojamu.
Izrādījās — jo mazāk mantu apkārt, jo vieglāk elpot. Redzēju pie paziņas trīs skapjus ar nevajadzīgām drēbēm, atvilktni ar pogām, salauztu lampu, kas “gaida savu stundu”. Bet tā stunda tā arī nepienāk, un viņas balsī skan nogurums. Sakārtota dzīve ir prasme atlaist lieko un dzīvot ar to, kas patiešām dod labumu un prieku.
Trešais — spēja neuztraukties par citu vērtējumiem
Tā ir atsevišķa prasme. Reiz vasarnīcā kaimiņš noteica: “Ko tu visu viens? Ne sievas, ne boršča.” Es paklusēju, jo zināju — viņa mājās katru rītu valda nesaskaņas, bet dēls ar mazbērniem atbrauc tikai reizi gadā.
Liela starpība ir starp to, ko rāda citiem, un to, kā ir patiesībā. Miers pret citu domām atnāk tad, kad novērtē klusumu un tiesības būt tādam, kāds esi. Es dzīvoju vecā mājā ar čīkstošu grīdu, velku savu mīļāko žaketi tikai tāpēc, ka tā ir ērta.
Es neko nepierādu un neatvainojos. Man palikuši prātā Tanidzaki vārdi: “Visaugstākā cieņa ir klusā piekrišanā būt sev pašam.”
Ceturtais — vajadzība sev pašam
Tā ir mierīga, bet ļoti nozīmīga balstsiena. Kad dari ko tādu ne par atlīdzību vai slavu, bet dzīves paša ritma dēļ. Uz mana balkona aug tomāti — rūpējos par tiem ne ražas dēļ, bet procesa.
Pierakstu piezīmes, no rīta vingroju. Tas veido ritmu, piešķir dienām saturu. Kādu reizi brāļameita man sacīja: “Onkul Viti, tu visu dari tā, it kā dzīve tikai sākas.” Un viņa ir pilnīgi taisnība — kāpēc gan ne?
Esmu redzējis sievietes, kuras, pat paliekot mājās, uzkrāsojas, vāra kafiju turku kafijas kanniņā, lasa dzeju skaļi un sarunājas ar kaķi — un viņas patiešām dzīvo. Un ir citas, kurām it kā viss ir — vīrs, bērni, draudzenes, bet nav paša svarīgākā — savas vajadzības pašai sev.
Secinājums ir vienkāršs — vecumdienās, pretēji ierastajam priekšstatam, svarīgākais nav tas, cik cilvēku ir blakus, bet gan tas, kas ir tevī pašā. Tuvi cilvēki ir lieliska vērtība, taču viņi var aiziet. Savukārt prasme būt vienatnē, sakārtota ikdiena, miers pret citu vārdiem un vajadzība pašam sev — tās ir īstās balsta kolonnas, kas paliks vienmēr.
Dzīvo mierā ar sevi — tā ir vislielākā dāvana, ko vari sev dot.
