Uzvara bija viņas, taču prieku viņa nejuta
Tikai nogurumu un rūgtu atziņu, ka tas vēl nav gals. Lelde nav no tām, kas atzīst sakāvi. Viņa nogaidīs un mēģinās atkal. Un šis mēģinājums būs nekrietns. Pēc šīs sarunas dzīvoklī iestājās auksta spēle. Lelde vispār pārstāja sarunāties ar vīramāti, ejot viņai garām kā tukšai vietai. Viņa demonstratīvi pirka gatavu ēdienu “Woltā”, ēda guļamistabā, bet netīros traukus un iepakojumus krāva atkritumos, kurus iznest negrasījās.
Viņa sāka spēli. Te “nejauši” izlēja kafiju uz tīrās virtuves grīdas un aizgāja. Te aizņēma vannas istabu tieši tad, kad Maijai vajadzēja taisīties uz lekciju. Te ieslēdza skaļu mūziku, kad vīramātei bija nodarbība tiešsaistē. Maija turējās. Dzēra tējas, centās vairāk staigāt pa parku, bet tad sāka svārstīties. Kaspars mētājās starp divām ugunīm, bet pretoties sievai neuzdrošinājās. Lelde viņu prasmīgi manipulēja, te čīkstot, te rīkojot izrādes, pārliecinot, ka “māte mūs vienkārši grib izšķirt”.
Atrisinājums pienāca pēc nedēļas, ceturtdienā. Maija atgriezās mājās agrāk nekā parasti — skolnieks bija atteicies no privātstundām attaisnojošu iemeslu dēļ. Ieejot priekšnamā, viņa dzirdēja skaļu, satrauktu Leldes balsi. Viņa runāja pa telefonu virtuvē un bija tik aizrāvusies, ka nedzirdēja durvju atvēršanos.
— Jā, tu nevar iedomāties, Zane, kāda viņa ir. — samāksloti teica Lelde. — Visu sarēķināja, katru centu. Tipa es viņai esmu parādā par grīdas mazgāšanu. Normāli, ne? Bet nekas, es izdomāju labāku plānu.
Maija sastinga, nenovelkot mēteli. Viņā gribēja aiziet, nedzirdēt, bet prāts lika palikt.
— Klausies šurp, — turpināja Lelde, nedaudz klusāk. — Viņai ir vasarnīca Saulkrastos. Vieta ekskluzīva, zeme dārga. Tūkstošus sešdesmit tiešām maksā. Es tagad Kasparu apstrādāju. Teikšu, ka esmu stāvoklī vai ka man ir baigās problēmas, steidzami vajag naudu palīdzībai ārzemēs… Izdomāšu kaut ko ticamu, viņš man ir vientiesis, noticēs. Piespiedīsim viņu pārdot to vasarnīcu “mazbērna nākotnei” vai “manai drošībai”.
Lelde neglīti iesmējās. — Jā, paņemsim naudu un iemaksāsim par jaunu dzīvokli Skanstē. Pirmā iemaksa būs milzīga, mēneša maksājums mazs. Bet viņu šeit atstāsim. Lai sēž savā vecajā dzīvoklī ar savām burkām. Galvenais tagad — Kasparu salauzt. Viņš ir mīkstais, bet “bērna” dēļ uz visu parakstīsies.
Maijai palika karsti, tad uznāca ledains aukstums. Vasarnīca… Tā bija svēta vieta. Viktors to māju cēla savām rokām. Katrs dēlis tur bija viņa ielikts. Tur viņi pavadīja katru vasaru, tur izauga Kaspars. Pārdot atmiņas par vīru šīs melu dēļ? Tajā brīdī ārdurvis atkal atvērās. Atgriezās Kaspars. Ieraudzījis māti, kas stāv mētelī koridorā, viņš nobijās.
— Mamm, kas noticis? Dzirdi, kas notika? Nu neklusē, saki kaut ko…
Maija pielika pirkstu pie lūpām un pamāja uz virtuves pusi. — Tss. Paklausies.
No virtuves atskanēja: — …Jā, Zane, viss būs lieliski. Tiksim vaļā no viņas un dzīvosim. Bet Kaspars… nu, kur viņš liksies? Viņš man klausa uz vārda, kā mīļais skries māmiņu pierunāt pārdod vasarnīcu. Dabūšu piķi un tad beidzot varēšu ar Dāvi aizbraukt uz Īriju vienā virzienā. Mājas pirmajai iemaksai tur pietiks. Bet tu tikai viņam vēl neko nesaki, ok? Labi, čau, beidzu, tūlīt tas memmesdēliņš būs mājās…
Kaspars sastinga. Viņa seja lēnām kļuva nopietna un tad negaidīti akmenī cieta. Viņš bija dzirdējis pietiekami. It kā rozā migla būtu pazudusi no acīm, un mīļotās sievietes vietā viņš pēkšņi ieraudzīja aukstasinīgu aprēķinātāju. Viņš strauji iegāja virtuvē. Maija gāja nopakaļ. Lelde, ieraudzījusi vīru un vīramāti, nodrebēja un izmeta telefonu. Tas ar troksni nokrita uz flīzēm. — Ak… Kaspiņ… Tu jau klāt? Bet es te ar mammu runāju…
— Ar Zani tu runāji, — dobji noteica Kaspars. Viņa balss skanēja nepazīstami. — Par grūtniecību. Par Saulkrastiem. Par Dāvi un Īriju tu runāji dārgā. Un par to, ka esmu vientiesis un memmesdēliņš.
Lelde nobālēja, bet tūlīt pat mēģināja tēlot aktrisi uz skatuves. — Kaspar, tu ko? Tu visu ne tā saprati. Tas bija joks. Mēs vienkārši fantazējām, kā būtu, ja būtu.
— Fantazējāt, kā piespiedīsiet mani pārdot tēva māju un aizlaidīsi ar Dāvi? — klusi pajautāja Maija. — Es visu dzirdēju, Lelde. Katru vārdu.
— Jā, jūs noklausījāties. — iesaucās Lelde, saprotot, ka vairs nav ko zaudēt. — Nu tu gan esi… Kaspar, kam tu tici? Šai skolotājai vai savai sievai? Jā, es gribu pārdot to veco graustu. Tāpēc, ka mums vajag normālu dzīvi. Tāpēc, ka es negribu nīkt šajā vecajā dzīvoklī kopā ar vēl kādu. Tā ir arī tava nauda, Kaspar.
— Tā nav mana nauda, — Kaspars noteica stingri. — Tā ir mammas. Un māja ir mammas. Un mana dzīve, kuru tu gandrīz saplosīji.
Viņš piegāja pie loga, it kā telpā trūktu skābekļa. Tad pagriezās pret sievu. Viņa skatiens bija pilnīgi svešs. — Pako mantas, Lelde. Tūlīt pat.
— Ko? Tu to tagad nopietni? Tagad? Viena joka dēļ?
— Tev ir stunda laika. Pēc tam es nomainīšu slēdzeni. Un, ja tu neaiziesi pati, es izsaukšu palīdzību.
Lelde sāka spēlēt kārtējo izrādi. Viņa mētājās ar vārdiem, piesolīja mantas dalīšanu. Viņa mēģināja visādi pārliecināt Kasparu, ka Dāvis ir brālēns un tamlīdzīgi, bet viņš vienkārši aizgāja nost uz citu istabu. Maija klusējot vēroja šo ainu, bet nemaisījās. Viņai bija žēl nevis sevis, bet dēla, kurš šobrīd rāva ārā no sirds mīlestību, kas izrādījās melna, ne rozā.
Pēc stundas aiz Leldes aizvērās durvis. Viņa aizbrauca ar taksometru, diviem lieliem koferiem, pēdējā brīdī vēl kaut ko neķītru uzsaucot kāpņu telpā. Dzīvoklī iestājās klusums. Beidzot miers. Kaspars apsēdās priekšnamā uz soliņa un aizsedza seju ar rokām. Viņa pleci nedaudz trīcēja. Maija apsēdās blakus un apskāva viņu kā bērnībā. Tikai tagad problēma bija daudz dziļāka. — Nekas, dēls. Arī vīrieši drīkst sērot, kad viņus nodod. Tas ir jālaiž ārā.
— Mamm, kāds es biju muļķis… — viņš čukstēja. — Piedod man. Es taču viņas dēļ… Es pret tevi tā izturējos…
— Viss ir pagājis, mīļais. Galvenais, ka tu ieraudzīji patiesību tagad, nevis tad, kad būtu pazaudēta vasarnīca vai, nedod Dievs, piedzimuši bērni. Tu esi labs cilvēks. Mēs tiksim galā.
Pagāja gads
Dzīvoklī atkal valdīja mājīgums. Uz palodzēm ziedēja pelargonijas, bet virtuvē stikla burkās glīti stāvēja putraimi. Maija vilka ārā no cepeškrāsns savu gardo ābolmaizi. Zvans pie durvīm bija īss un priecīgs.
— Es atvēršu! — uzsauca Kaspars.
Priekšnamā ienāca ne pārāk gara, smaidīga meitene ar siltām acīm. Tā bija Anna, dzīvnieku speciāliste no tās pašas iestādes, kur Kaspars veda mammas runci.
— Labvakar, Maijas kundze! — Anna pasniedza mazu puķu podiņu. — Es te iedomājos, ka šī prīmula labi izskatītos uz jūsu palodzes.
Anna bija pilnīgs pretstats Leldei. Dabiska, sirsnīga, bez vēlmes pēc viltus spozmes. Bet galvenais — viņa skatījās uz Kasparu ar patiesu mīļumu, bet uz Maiju — ar cieņu un ieinteresētību.
— Nāc iekšā, Anna, tēja tūlīt būs gatava, — pasmaidīja Maija.
Pie galda saruna ritēja nepiespiesti. Pārrunāja darbu, dārza darbus, vasaras plānus. — Maijas kundze, — pēkšņi teica Anna, aplūkojot virtuvi. — Cik jums te ir forši. Ziniet, man tik ļoti patīk šīs stikla burciņas. Tā uzreiz var redzēt, kas iekšā, un tas izskatās tik… īsti.
Kaspars un māte saskatījās. Dēla acīs beidzot mirdzēja miers.
— Mamm, šķiet, burkas ir atzītas par labām.
Viņi abi saskatījās un saprata domu.
— Galvenais, Anna, — Maija piemiedza ar aci, — lai tajās burkās vienmēr būtu, ko likt. Bet tas, vai tās ir modernas vai nē, ir otršķirīgi.
Kaspars paņēma Annas roku savējā. — Mamm, mēs te domājām… Varbūt vasarā Saulkrastos to terasi vajadzētu atjaunot? Anna saka, ka viņa ir meistare uz krāsošanu.
— Tiešām! — apstiprināja Anna. — Un dobes ravēt man arī patīk. Man vispār pie jūras un mežā ļoti patīk.
Maija paskatījās uz viņiem un sajuta, ka sirds beidzot ir mierīga. Mācība bija apgūta. Smaga, bet vajadzīga. Dzīve visu salika savās vietās, savelkot visus rēķinus. Un pāri visam palika mīlestība — tāda, kas neko nepieprasa un neizstāda rēķinus. Un tas bija pats vērtīgākais, ko viņi varēja vēlēties.
