Bet, ak tu mūžiņ, kas mani pārsteidza – uz galda nebija ne smakas no ierastās, sirsnīgās ēšanas. Ne rasola, ne karbonādes, pat ne maizīšu! Tā vietā – visādi suši ar jūras zvēriem un vēl kaut kas dīvains, kas šķita, ka vēl mazliet un sāks peldēt pa šķīvi.
Mēs ar vīru sēdējām klusēdami, cenšoties neizrādīt, cik neveikli jūtamies. Ēdienu bija maz, un viss tas ‘modernums’ uz šķīvjiem lika mums justies kā svešajiem – it kā mēs būtu iekrituši kādā citā pasaulē, kur neviens nesaprot, kas ir kārtīga lauku mielasta vērtība.
Visu vakaru kaut kā mēģinājām noturēties – neēduši, apjukuši, nezinājām, kā uzvesties. Par izsalkumu taču skaļi nerunā, un kur tad vēl tādā vietā – ko vispār lai saka, lai neizklausās nepieklājīgi?
Kad svinības tuvojās beigām, es klusi piegāju pie dāvanu galda, pavēros apkārt – neviens neskatās – un izvilku pusi no mūsu aploksnē ieliktās naudas. Un zini ko? Man vienalga, ja kādam tas nepatiks. Mēs paši aizņēmāmies, paši pielikām no sava – un beigās pat paēst nevarējām!
Mūs taču nebaroja, bet nauda, kas bija paredzēta jumta remontam, aizgāja kā vēja pūsta.
Ceru, ka es rīkojos pareizi. Kā jūs domājat, vai tas bija pareizs solis? Dalieties savos komentāros, es labprāt uzzinātu jūsu viedokli!
